Ir jābūt labai idejai, vēstījumam, un tam ir jābūt ļoti profesionāli uzrakstītam. Ja tā ir, agri vai vēlu izpildītāji atradīsies un klausītāji to novērtēs, uzskata komponiste Ilona Breģe. Maija ziedonī viņai apritēs 60 gadu jubileja, taču pompozu jubilejas koncertu ar speciāli radītu darbu pirmatskaņojumiem nebūs. Orķestris Rīga, kura direktore viņa ir jau divpadsmit gadu, 25. martā komunistiskā genocīda upuru piemiņai atskaņos Rekviēmu, kuru Ilona Breģe komponējusi 2010. gadā. Šobrīd viņa sacer nelielu, gaišu ērģeļdarbu, ko vēlas dāvāt savai vienaudzei ērģelniecei Vitai Kalnciemai, ar kuru vidusskolā sēdējusi vienā solā. Arī viņai jubileja esot maijā.
Ilona Breģe vispirms sevi apliecināja kā koncertējošu pianisti, kādreizējās filharmonijas solisti (1983.–1992. gadā). Komponistes radošajā devumā ir smalka, izjusta kamermūzika un skaņdarbi korim, kameropera Dzīvais ūdens, trīs simfonijas un septiņi instrumentāli koncerti, šajā žanrā viņa pievēršas arī retāk izmantotajiem solo instrumentiem – marimbai, tubai un trombonam. Par 2010. gadā sacerēto Vijoļkoncertu viņa saņēma Lielo mūzikas balvu.
Būtisks ir Ilonas Breģes ieguldījums mūzikas vēstures pētniecībā: viņa ir mākslas doktore, grāmatas Teātris senajā Rīgā – vēstures fakti, vācu kultūra un skats pāri diviem gadsimtiem autore (Zinātne, 1997). Ilona Breģe izveidojusi apjomīgu leksikonu Cittautu mūziķi Latvijā 1401– 1939 (Zinātne, 2001). Savulaik viņa bijusi divu festivālu Musse-Fest producente un mākslinieciskā vadītāja, kuriem restaurēja Franča Lista, Klāras Šūmanes un citu vēsturisko mākslinieku Rīgas vieskoncertu programmas. Būdama Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore (1997.– 2006. gadā), Ilona Breģe noorganizēja pirmo starptautisko komponistu konkursu Sinfonia Baltica.
"Ņemot vērā, ka ir pagājuši tikai daži mēneši, kopš viņsaulē aizgāja mana mammīte, būtu diezgan nepiedienīgi rīkot jubilejas svinības. Iespējams, vēl kādi manas mūzikas koncerti varētu notikt rudenī," saka Ilona Breģe. "Ja runājam par 25. martā gaidāmo Rekviēma atskaņojumu, tā bija Valda Butāna iniciatīva, viņš gribēja to diriģēt. Tas, ka šis atskaņojums ir tik tuvu pavasarim un dzimšanas dienai, drīzāk ir sakritība, jo šo darbu nevar izpildīt, ja nepiedalās ļoti labs, profesionāls koris. Rekviēma atskaņošana vienmēr ir bijusi atkarīga no tā, kad to var nodziedāt koris Latvija," uzsver komponiste.
Kas ir galvenais – komponēšana vai rūpes par orķestri?
Tagad, strādājot orķestrī Rīga, slodze un nervu spriedze ir mazāka, nekā bija tad, kad strādāju Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO). Tādējādi šis periods man radošā ziņā ir vairāk piepildīts ar dažādiem darbiem. Lai arī pēdējos gados ģimenes apstākļu dēļ varbūt nav biruši lielās formas opusi viens pēc otra, tomēr visu laiku kaut kas ir bijis.
Esmu pateicīga izpildītājiem, kuri spēlē manu mūziku. Šajos desmit gados pēc Rekviēma beidzot esmu atradusi ceļu arī uz ērģeļmūziku. Šie divi skaņdarbi ērģelēm – Fūga un fantāzija ērģeļu duetam un Zvanu mūzika ērģelēm un perkusijām – ir ierakstīti albumā, turklāt šie ieraksti, manuprāt, ir ļoti labi. Man ir prieks par šo žanru, kura agrāk manā mūzikā nebija. Mazliet esmu atgriezusies koru mūzikā un kamermūzikā. 2016. gadā uzrakstīju Ceturto Rīgas koncertu, kuru atskaņoja LNSO un trīs solisti – trompete, trombons un tuba. Ir tapusi virkne darbu, un man ir prieks, ka es kādam kā komponiste esmu vajadzīga.
Latvijā ir ļoti daudz komponistu, un mani vienmēr ir mocījusi doma – kā tad īsti ir jāraksta? Zinu, ka komponisti, kuri raksta supermodernās tehnikās un pasniedz elitāro kompozīciju, klausoties manu mūziku, bieži vien rauc degunu par to, ka tur ir kāds lipīgs meldiņš. Tomēr es nevarētu sevi uzskatīt par popmūzikas autori. Manuprāt, pats galvenais ir mūzikas saturs un vēstījums – ko tu gribi pateikt klausītājiem. Komponista arsenālā ir jābūt visdažādākajām tehnikām, sākot ar klasisko harmoniju un beidzot ar aleatoriku un sonoristiku. Un tad, kas kurā brīdī ir nepieciešams, to vajag ņemt un izmantot. Taču sacerēt mūziku, kuras mērķis ir tikai šo tehniku demonstrēšana un pielietošana, man šķiet bezjēdzīgi.
Šī ir briedumam raksturīga nostāja, kad pārgājusi jaunības vēlme pārsteigt un provocēt.
Man arī ir bijuši dažādi meklējumu periodi. Jaunībā uzrakstīju Pirmskoncerta mūziku divām klavierēm un magnetofona lentei, kas tolaik bija viens no pirmajiem darbiem Latvijā, kur paralēli dzīvajai mūzikai izmantots ieraksts. Taču arī tad bija pamatots, kāpēc tas tur skanēja. Tas nebija pa tukšo. Protams, kad kļūsti vecāks, arī saturs mainās. Komponisti mēdz pievērsties globālākām problēmām un drusciņ atiet nost no savām personiskajām kolīzijām un jaunības romantisma.
Saturs un idejas nerodas tukšā vietā. Kādi ir tavi avoti, impulsi?
Mani ļoti uzrunā krāsas – gan mākslā, glezniecībā, gan tās, kuras ir dabā, ko es vasarā labprāt baudu ziedos, pļavā, mežā, kokos. Man katra skaņa ir saistīta ar kādu noteiktu krāsu, un es izjūtu šo krāsu spēli skaņās. Kad rakstu partitūru, man ir sajūta, ka no daudzām krāsām lipinu kopā skaņu paleti. Re vienmēr ir pieneņu dzeltens, rebemol – tumšāk dzeltens, mi – sarkans, fa – zaļš. La ir zilā krāsā, labemol ir tumšzilais tonis, do – balts. Jau Baham un Bēthovenam viss pastorālais ir fa mažorā, kur tonikas trijskanis – zaļš, zils un balts. Arī manā skaņukrāsā tā ir īsti skaista dabas ainava. Lai mūzika nebūtu tik ļoti klasiska, bieži skaņu rindas veidoju pati, piemēram, atsakoties no tumši brūnā vai zilganzaļā. Tā veidojas atšķirīga krāsu palete.
Mani ļoti interesē glezniecība, un krāsas vienmēr saistās ar skaņu. Īpaši patīk renesanses un baroka laika gleznas, ļoti patīk impresionisti. Esmu daudz lasījusi un pētījusi, kā gleznās veidojas perspektīva, telpiskums. Man liekas, ka mūzikā ir tas pats. Savukārt vokālajā un dažreiz arī instrumentālajā mūzikā kvalitatīvs teksts ir tas, kas uzrunā un aicina šo mūziku sacerēt. Tā tapa pilnīgi netveramas, ļoti gaišas un trauslas vīzijas diviem saksofoniem un nelielam pūtēju orķestrim par Aspazijas Saulaino stūrīti. Aspazija vispār ir viena no manām iemīļotākajām dzejniecēm līdzās Mārai Zālītei. Esmu daudz komponējusi Aspaziju. Jaunībā bija divpadsmit kora dziesmu cikls Terra nova ar Aspazijas dzeju, kurš gan ir tikai daļēji atskaņots.
Kāpēc tieši Aspazija un Māra Zālīte, ar kuras libretu pat uzrakstīji operu?
Ļoti stipras sievietes. Katra ar savu daiļrades ievirzi. Aspazija kā sieviete, kura, būdama spēcīga un emocionāla personība, prata arī ziedoties. Māra Zālīte ar savu skatījumu uz mūsu, latviešu tautas, pagātni, tagadni un nākotni. Šo sieviešu spēks mani vienmēr iedvesmo.
Vai sievietei ir jābūt stiprai?
Pasaulē visam ir jābūt līdzsvarā. Ja ir ļoti stipri vīrieši – spēcīgi līderi – sievietes var atļauties būt mīļas, jaukas un maigas būtnes. Kādam ir arī jāvirza lietas uz priekšu. Ja gadījumā vīrieši nevar to uzņemties, nav nekā slikta, ja to dara sieviete. Atcerēsimies kaut vai Vairu Vīķi-Freibergu kā Latvijas prezidenti, par kuru var teikt tikai viscildinošākos vārdus. Viss ir līdzsvarā.
Kā pasaulē sakārto, tā arī sanāk. Ir vēstures periodi, kad ir vīriešu dominance, un arī tādi, kuros dominē sieviešu aktivitāte. Vispār man šķiet, ka Latvija tomēr ir Māras zeme vai Marijas zeme. Manuprāt, šī ir vieta pasaulē, kur sievietes vislabāk var sevi pierādīt un attīstīt. Kādreiz, pirms pāris gadsimtiem, sievietēm tas nebija ļauts ne politikā, ne lielajā mākslā, bet vienalga viņas vienmēr bijušas ļoti radošas. To apliecina mūsu vecvecvecmāmiņu adīto cimdu raksti un tautas tērpu izšuvumi, aušanas māksla un dārzu kultūra, kas Latvijā bijusi jau gadsimtiem. Sieviešu spēks Latvijā ir bijis vienmēr, tikai izpausmes bija citādas.
Kāda ir sajūta pēc orķestra Rīga direktores amatā nostrādātā gadu duča?
Šajā orķestrī sāku strādāt 2006. gada augustā, divpadsmit gados ir izdarīts ļoti daudz. Kad atnācu, orķestris vēl bija uz pušelnieka tiesībām iemitināts Imantas kultūras centrā, bet šobrīd mums ir pašiem savas telpas Kronvalda bulvārī, kur varam mēģināt jebkurā laikā. Ir arī telpas, kurās mūziķiem vingrināties, lai nav dzīvoklī jāspēlē trompete un trombons. Arī atceroties, kāds bija orķestris 2006. gadā, un salīdzinot, kāds tas ir šodien, es lepojos ar paveikto.
Trāpīji grūtā laikā, jo nācās saskarties ar ekonomisko krīzi, kurā kultūra cieta visvairāk.
Kas attiecas uz mākslinieciskajiem jautājumiem, es nekad nebūtu varējusi pacelt orķestri tādā līmenī, ja nebūtu bijuši labi mākslinieciskie vadītāji un diriģenti, sākot ar Andri Pogu, kurš tajā pašā 2006. gadā sāka strādāt kā otrais diriģents un gadu vēlāk kļuva par māksliniecisko vadītāju. Pēc tam orķestri vadīja Mārtiņš Ozoliņš, kopš 2015. gada – Valdis Butāns. Protams, mākslinieciskais vadītājs bez atbalstoša direktora pleca nevar atrisināt finanšu jautājumus, savukārt direktors nevar panākt orķestra izaugsmi bez laba mākslinieciskā vadītāja. Tas ir kopdarbs. Domāju, ka mums ir izdevies. Mūziķi ir ļoti pacietīgi un atsaucīgi. Visus diezgan smagos Latvijas valsts simtgades koncertus, kuru pagājušajā gadā mums bija ļoti daudz, viņi spēlēja ar milzīgu atdevi un augstā profesionālā līmenī. Es ar viņiem lepojos.
Kurš izdomāja orķestra vizītkarti – pavasara festivālu Windstream?
Kad sapratu, ka katram orķestrim ir jābūt savam festivālam, es ar Andri Pogu sēdēju un domāju, kādam tam ir jābūt un kad to vispār var plānot, jo viss gads Rīgā jau ir noklāts ar festivāliem. Augustā ir Garīgās mūzikas festivāls, seko Rudens kamermūzikas festivāls, februārī notiek Saxophonia, jūnijā – Rīgas festivāls… Radās ideja sākt festivālu tad, kad pie mums iestājas astronomiskais pavasaris (tas ir 20. marts), un turpināt līdz Lieldienām. Tas ir laiks, kad visā pasaulē notiek šādi pavasara, Lieldienu festivāli un Rīgā tāda vēl nebija. Izlēmām, ka šis ir laiks, kurā varētu iespraukties, nevienu nenostumjot malā un netraucējot citiem.
Andris izstrādāja festivāla koncepciju: centīsimies parādīt pūtēju mūziku visā tās daudzkrāsainībā, dažādos stilos un žanros, piesaistot gan diriģentus, gan solistus un mēģinot atrast visu jaunāko, kas pūtēju mūzikā ir. Viņš pats piedalījās pirmo gadu festivālu programmu sastādīšanā. Mēs sadarbojāmies arī tad, kad Andris jau no orķestra Rīga bija aizgājis. Tagad, festivāla desmitajā gadā, Andris Poga, par spīti savai lielajai aizņemtībai, diriģēja tā atklāšanas koncertu.
Ir gandarījums, kā festivāls Windstream ir attīstījies?
Es labprāt gribētu aicināt vairāk viesmākslinieku no ārzemēm, bet tas ir ļoti atkarīgs no naudas: viessolista vai viesdiriģenta pieaicināšana uzreiz prasa lielāku finansiālu pamatu. Ja izdotos piesaistīt vairāk līdzekļu, mēs biežāk varētu dzirdēt pasaules līmeņa pūtēju mūzikas zvaigznes. 2014. gadā festivālā sarīkojām starptautisku kompozīciju konkursu, kurā uzvarēja komponisti no Somijas, Itālijas un Latvijas, savukārt žūrijā strādāja Franko Cezarīni (Šveice), Jans van der Rosts (Beļģija) un Tosio Masima (Japāna). Pirms diviem gadiem Lielajā piektdienā spāņu komponists Ferers Ferāns diriģēja savu slaveno simfoniju Kristus ciešanas. Būtu grēks sūdzēties un teikt, ka nekas nav bijis, bet es vēlētos šo virzienu vēl vairāk attīstīt. Ir jau iestrādes nākamajam gadam.
Ko esi ieguvusi kā komponiste, ikdienā iepazīstot pūtēju orķestri?
Pirmajos gados, kad veidojām vairākus ierakstu albumus – divus ar Andri Pogu un vienu ar Mārtiņu Ozoliņu –, man nācās sēdēt skaņu ierakstu studijā. Tā bija fantastiska, ļoti vērtīga skola, jo ierakstā vari dzirdēt katru mazāko niansi: kurš var nospēlēt, kurš nevar, kāpēc var un kāpēc nevar, no kā ir atkarīgs skanējums.
Kad studēju Mūzikas akadēmijā, komponistiem vēl nemācīja instrumentāciju pūtēju orķestrim. Es to apguvu, ierakstu sesijās sēžot blakus skaņu režisoram, klausoties un sekojot līdzi notīs. Pagājušā gada novembrī pirmatskaņoja manu Mūziku Kārļa Zāles piemiņai, 2015. gadā tapa Vecmodīgs kino, esmu arī pārlikusi pūtēju orķestrim Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, ko itin bieži spēlē dažādos koncertos. Arī Saulains stūrītis ir radīts pūtēju ansamblim. Tā bija eksperimentāla partitūra. Vēlējos panākt netveramu saules staru virmojumu gaisā, kam izmantoju daudz netradicionālu spēles paņēmienu. Vienīgā instrumentu grupa, par kuru joprojām eju iztaujāt mūziķus, ir sitaminstrumenti, jo to un arī spēles paņēmienu, neatklātu tembru un iespēju ir tik daudz, ka varētu mācīties visu mūžu.
Tev vistuvākā skaņupasaule ir…?
Simfoniskais orķestris. Tur es jūtos vislabāk. Ja ir iespēja rakstīt simfoniskajam orķestrim, tur es jūtos kā mājās. Šķiet, ka kamermūzikā ir par maz iespēju, bet vokālā mūzika šodien ir viens no problēmžanriem, jo tajā ietilpst arī džeza dziesma, popdziesma un šlāgeris. Un kur lai šajā milzīgajā Latvijas sirdsdziesmu karuselī paliek akadēmiskās mūzikas komponists ar savu vokālo mūziku? Ir ļoti skaistas, sarežģītas kora kompozīcijas, kuras labākie kori dzied konkursos un koncertos ārzemēs, bet, kad nonākam līdz Dziesmu svētkiem, atkal ir parastais variants, kad kordziesma ļoti tuvojas popdziesmai.
Gribētu, lai tava mūzika skan Dziesmu svētku estrādē?
Ja diriģenti, koristi vai pūtēju orķestri to gribētu, kāpēc gan ne? Taču nav mans mērķis par katru cenu uzrakstīt tā, lai mana mūzika tur skanētu.
Vai partitūras radīšana ir smags, komplicēts darbs?
Vispirms ir ideja, pēc tam rodas forma un konstrukcija, un tad vienkārši apsēžos pie datora un uzrakstu visu partitūru. Klavierizvilkumus es nerakstu, un tā bieži vien izrādās problēma solistiem un koncertmeistariem darba iestudēšanas gaitā. Es domāju uzreiz orķestrāli, ar visām orķestra iespējām. Jūtu orķestri kopumā: gan ar pūšaminstrumentu solo, gan stīgu silto masu, kas var būt arī ļoti jaudīga.
Vai darbs pie datora neatsvešina no izsāpētās idejas?
Kad pirms piecpadsmit gadiem sāku spert savus pirmos nedrošos, biklos soļus datorrakstā, bija diezgan sarežģīti iemācīties. Tagad ir nesalīdzināmi vienkāršāk un ērtāk uzrakstīto papildināt un labot nekā tad, kad vēl rakstīju ar roku. Cik daudz lapu toreiz nācās pārrakstīt! Atceros, kā ar baltu krāsu smērēju ciet un rakstīju virsū.
Pērn man piezvanīja jaunais muzikologs Dāvis Eņģelis un lūdza elektroniski atsūtīt manas operas Dzīvais ūdens partitūru. Šo operu es uzrakstīju vēl 1988. gadā, nu kāda tur elektroniskā partitūra?! Ir tikai rokraksta eksemplārs Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Protams, visi mani darbi nav datorizēti, un jaunības darbi ir rokrakstā.
Par ko vispār šodien ir jēga komponēt mūziku?
Ir vairākas tēmas, kuras būs aktuālas vienmēr. Pirmā – tie specifiskie vēsturiskie notikumi, personības un emocijas, kas ir ļoti svarīgas tieši mums šeit Latvijā. Likteņu līkloči mums taču ir bijuši ļoti dažādi, un tas vēl ilgi būs iedvesmas avots jebkurai mākslai, ne tikai mūzikai. Vai kāds ir ievērojis, ka vienā no Kārļa Zāles Brīvības pieminekļa skulpturālajām grupām attēlots Dziesmu svētku gājiens? Ir arī māte – ģimenes sargātāja, viedais zintnieks un vīrs, kurš mēģina saraut važas. Tur ir ietverta visa Latvijas vēsture daudzu gadsimtu garumā.
Manuprāt, otra cilvēkiem ļoti aktuāla tēma, par ko noteikti vajag mākslā runāt, ir mūsu sabiedrības morāles un ētikas, pamatvērtību jautājumi. To nevar darīt didaktiski. Tieši par to zināmā mērā ar Māru Zālīti runājām operā Dzīvais ūdens, kurā katrs no četriem personāžiem nāk ar savu taisnīguma izjūtu un kredo: vienam tā ir mīlestība, otram – pienākums, trešajam – patiesība, ko viņš izceļ kā visaugstāko vērtību. Katram tā ir sava, bet par to ir jārunā. Ir jāatgādina par morāli, ētiku un garīgajām vērtībām, citādi mēs ar laiku pārvērtīsimies par patērētāju sabiedrību, kurā ir viena vērtība – nauda. Nedrīkst iet tikai pieprasījuma pavadā. Ir jābūt kaut kādai robežai, līdzsvaram.
ai, ai, ai
lustīgais nerris uz tirgus plača