Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš lauž ceļu uz mūsdienu profesionālo koru un jaunās koru mūzikas skaņu, izteiksmi un idejām – nu jau iespaidīgā starptautiskā apritē. Nesen viņš ar Latvijas Radio kori kārtējo reizi ārzemēs izrādīja multimediālo operu Kara daba. Šoreiz – Francijā. Viņa viesdiriģenta ceļi bieži ved pie Vācijas, Nīderlandes un Ziemeļvalstu labākajiem profesionālajiem koriem: februāra beigās viņš muzicēja Berlīnes koncertnamā ar Berlīnes Radio kori, aprīļa beigās Kopenhāgenā strādāja ar Dānijas Nacionālo vokālo ansambli. Savukārt šomēnes uz Beļģiju K.Putniņš dosies kopā ar Latvijas Radio kori, lai īpašā koncertprogrammā Briges Concertgebouw iedziļinātos gadsimtiem senajās britu koru tradīcijās un godinātu ievērojamā britu mūsdienu skaņraža un Latvijas Radio kora drauga Džonatana Hārvija piemiņu.
Bieži dzirdēts kategorisks apgalvojums – kordiriģents nav profesija. Ko tu par to domā?
Manā gadījumā, protams, ir. Varu uzreiz nosaukt veselu strīpu lielisku koru diriģentu – un ne tikai Latvijā. Arī Vācijā ir profesionālo koru un regulāri strādājošu projektu grupu diriģenti, kuri intensīvi darbojas visaugstākajā līgā un paralēli ir mācībspēki mūzikas augstskolās. Kā tad var teikt, ka tā nav profesija?! Mūsdienās gan nav bieži sastopama parādība, ka cilvēks tiešām no tā var izdzīvot. Ja nav pieejas labiem koriem (Latvijā – trīs profesionālie kori un daži vislabākie amatierkori), lai vadītu dziesmu mīļotāju pulciņu, kas satiekas vienreiz nedēļā, maģistra grāds nav vajadzīgs. Tad šis darbs jāapvieno ar kaut ko citu.
Orķestris nevilina?
Ne pārāk. Tas būtu interesanti, nav arī bail, taču īsti nav motivācijas. No mazām dienām balss ir mana pasaule, mans instruments. Zinu, ir priekšstats, ka instrumentālā mūzika ir tā īstā, tīrā, taču man svarīgs ir teksta konteksts, mani interesē, kur mūzika un teksts satiekas. Tas mani pārņēmis savā varā. Aizraujoši ir mazie instrumentālie sastāvi, septembrī koncertēšu Berlīnē ar RIAS kori un ļoti avangardisku džeza kvartetu.
Vai kordiriģenta profesijas prestižs jauniešu acīs atsācis augt?
Salīdzinot ar manu studiju laiku pirms 20 gadiem, ir sajūta, ka gan studentu, gan arī pasniedzēju kompānija tagad ir daudz raibāka. Mēs bijām varbūt ne izcili, tomēr pietiekami labi sagatavoti, tagad līmenis kļuvis neviendabīgs. Ir arī tādi, par kuriem man nav skaidrs, ko viņi īsti domā par savu nākotni, nesaprotu viņu motivāciju, jo neredzu darba degsmi. Un, ja tās nav, šajā jomā kaut ko sasniegt ir galīgi neiespējami. Taču ir arī cilvēki, kuru informācijas lauks un pieredze jau maģistra un bakalaura līmenī ir pārsteidzoši jaudīga. Viņi savā sagatavotībā ir daudz labāki par mums. Protams, tā ir ļoti subjektīva sajūta, jo es nevaru atvērt durvis un ierāpties divdesmit gadu senā pagātnē ar savu pašreizējo pieredzes bagāžu un kritērijiem.
Kā pats jūties pieminētajā profesionāļu augstākajā līgā, aktīvā starptautiskajā apritē?
Ļoti labi. Esmu pagodināts, ka kori mani aicina un ar vairākām grupām ir izveidojušās regulāras attiecības. Man gan ne ar vienu no tām nav nekādu rakstisku līgumattiecību, teiksim, neesmu oficiālā galvenā viesdiriģenta statusā, taču sadarbība ir pastāvīga. Katrs diriģents nāk ar savu sarunu, ideju, priekšstatu. Tas ir ļoti interesants process, ka tu strādā ar vienu ansambli diendienā, kā ar Latvijas Radio kori, un attīstība – iespējas, attiecības un savstarpējā sapratne – notiek lineāri un pamazām, taču ir pusgadu vai pat gadu ilgi pārtraukumi. Tad es atgriežos atkal un bieži vien ar milzīgu prieku konstatēju, ka viņi neko nav aizmirsuši no tā, ko mēs iepriekšējā reizē esam darījuši. Mēs savu sarunu varam turpināt no tā brīža, kur tā pārtrūkusi iepriekšējā reizē, lai gan pagājis gads vai pat vairāk. Tā man ir gan ar BBC Singers Londonā, gan ar RIAS Berlīnē.
Esi arī izdibinājis Vācijas slavenā kamerkora RIAS noslēpumainās abreviatūras jēgu?
Amerikāņu sektora radio – Rundfunk im Amerikanischen Sektor.
Tas asociējas ar pirmajiem pēckara gadiem, kad Berlīnē kādu laiku saimniekoja amerikāņi.
Koris tika izveidots 1948. gadā amerikāņu pārvaldītajā, vāciski raidošajā radiostacijā Berlīnē. Tagad orķestris un koris ir atdalījušies no radio un arī pašu radio, protams, sauc citādi, taču radionamu, kur koris savulaik mēģināja, vēl joprojām grezno vecajos laikos uzliktie burti.
Darba veids, estētiskās vērtības, gaisotne ārzemju profesionālajos kolektīvos būtiski atšķiras no šeit, koru zemē Latvijā ierastā?
Katrai grupai gaisotne, raksturs un veids, kā tā strādā, ir atšķirīgi. To nosaka dažādi iemesli, vispirms dziedātāju raksturi, kas veido kora kopumu. Tas ir līdzīgi kā skolā, kur katrai klasei ir savs raksturs. Tas nekad nav identisks ar citas klases seju. Ļoti daudz nosaka kora vēsture: ar ko mūziķi ir nodarbojušies, kādi ir viņu iekšējie un ārējie mērķi, kā ar viņiem strādā diriģents, kādas metodes un darba tikumus vai ieradumus – arī netikumus! – viņi ir piesavinājušies. Visbeidzot, kā tiek organizēts darbs. Vispārinot varu teikt, ka ir gan tādi kolektīvi kā mūsu Latvijas Radio koris un Valsts akadēmiskais koris Latvija, kuri strādā regulāri, un ir projektu grupas. Tas ļoti daudz nozīmē. Tie ir būtībā "virtuāli" veidojumi, kuros savāc dziedātājus katru reizi drusku citā kompānijā uz projektu. Tā strādā Filips Herevēge ar Collegium Vocale Gent. Slavenās grupas kodols, protams, saglabājas, taču atkarībā no programmas piepulcē vēl citus dziedātājus. Tas ļoti daudz nozīmē reālajā darba situācijā.
Regulāri strādājošie kori – piemēram, Berlīnes RIAS – pavada kopā ļoti daudz laika. Šie dziedātāji ļoti labi pazīst cits citu, savstarpējie jušanas instinkti ir izkopti fantastiski – gan apzināti, gan neapzināti. Brīnišķīgs ansamblis! Protams, viņu darba ritms ir paskarbs, tāpat kā mūsu Radio korim. Tas nozīmē smagu ikdienas darba rutīnu. Taču ir tikai cilvēciski un dabiski, ka, darot regulāru ikdienas darbu, tu nevari gaidīt, ka cilvēks katru dienu ieradīsies darbā kā uzlādēta atombumba, gatavs sprāgt un nest gaismu pasaules ēkā. Turpretī Collegium Vocale Gent ir tieši šāda sajūta. Enerģētika ir fantastiska, savukārt tehniskās lietas nav tik perfektas. Tur – atšķirībā no RIAS, BBC Singers, Latvijas Radio kora vai Igaunijas Filharmonijas kora – daudz vairāk jāstrādā pie tehniskās perfekcijas, un var gadīties, ka savest to kārtībā mēģinājumu periodā pat neizdodas. Regulāri strādājošie BBC Singers visi ir potenciāli spējīgi ļoti labi nodziedāt gandrīz jebkuru repertuāra āriju, un viņiem ir pašapziņa. Viņi nāk no slavenās angļu zēnu kora tradīcijas. Arī meitenes bijušas ļoti tuvu šai pasaulei, kurā ansambļa dziedāšana un savstarpējā jušana bērniem ir iedrillēta no sešu gadu vecuma. Turklāt labākajos koros, kā Sv. Trīsvienības kapelas korī un Sv. Jāņa kapelas korī Kembridžā vai Vestminsteras korī, puikām jādzied dievkalpojumos, kuru apjoms ir tik milzīgs, ka visu nevar paspēt izmēģināt. Tas nozīmē, ka 12 un 13 gadu veci puikas dievkalpojumos sarežģītus Palestrīnas un citu polifonijas meistaru darbus kož no lapas. Mierīgi! Jo ansamblis viņiem ir asinīs, visi šie instinkti strādā dabiski. Taču iedziļināties nepaspēj, peld pa virsu un netiek iekšā slāņos un līmeņos, par kādiem runā un domā vācieši. Ja viņiem noliek priekšā tādu zvēru, kādu viņi nav redzējuši, piemēram, avangardu, viņi savā ārprātīgajā darba tempā neiedziļinās un ļoti ātri izveido noliedzošu viedokli. Tad viņi šo mūziku atstumj nost vai izdara ļoti formāli.
Savukārt vācu RIAS daudz nodarbojas ar baroku, un tā šie mūziķi izkopuši apbrīnojamu frāzējuma vieglumu, vijīgumu, gaisīgumu, precizitāti. Apbur grupas iekšējā fleksibilitāte. Arī viņi ir ārkārtīgi prasmīgi un ātri, jo daudzi dziedātāji izauguši slavenajā Drēzdenes zēnu korī Kreuzchor un Leipcigas Sv. Tomasa katedrāles korī. Savukārt vairākas citas Vācijas grupas, kuras vārdā nesaukšu, ir smagnējas un konservatīvas. Slavenajam Nīderlandes kamerkorim pašlaik norit diezgan smags pārdzimšanas process, līdzīgs kā mums Radio korī bija 1994. gadā.
Tev pašam, strādājot ar BBC Singers, gadījies sastapties ar šo augstprātīgi noraidošo britu splīnu?
Mūsu pašā pirmajā programmā tādas tendences drusku bija. Jutu, ka viņi ir diezgan stūrgalvīgi un konservatīvi, ar skaidru priekšstatu par to, "kā jābūt".
Vai nacionālā mentalitāte koros vēl joprojām ir svarīga, vai tie ir sastāvā un izjūtā tikpat daudznacionāli, etniski raibi kā vairākums Eiropas orķestru? Tāda būs arī mūsu nākotne?
Esam par to daudz runājuši ar kolēģiem – kas nosaka grupas identitāti? Šķiet, koru identitāte ir spilgtāka nekā orķestru un instrumentālo ansambļu identitāte. Piemēram, ziemeļu koru skaņa iepretim slāvu koru skanējumam. BBC Singers varētu pazīt uzreiz, arī citus angļu korus varētu atpazīt ļoti labi. Man bija tāds eksperiments ar maģistrantūras studentiem – demonstrēju ierakstus, un uzreiz varēja pateikt, kas dzied: angļi, vācieši vai flāmi, nemaz nerunājot par krievu koriem. No kurienes tas nāk? Vispirms jau dziedāšanas tradīcijas ir specifiskākas, nekā mācoties spēlēt mūzikas instrumentu. Es jau pieminēju angļu zēnu koru fenomenu, kuram ir jau simtiem gadu. Būtiska ir arī estētiskā līnija, kuru nosaka ļoti pragmatiski iemesli. Piemēram, lai dziedāšana Vestminsteras abatijas akustikā nepārvērstos pilnīgā purvā, ir jābūt ārkārtīgi precīzam, spilgtam signālam. Jābūt caururbjošai skaņai, tikai tad polifonija nepārvērtīsies putrā.
Izšķiroša ir valoda. Valodās ir ne tikai atšķirīgi vārdi, bet arī fonētiskā skaņa: tas, kādā veidā tā vokālajā aparātā sēž, kā mēs jūtamies mājās, tā mēs arī dziedam. Saknes ir turpat. Paldies Dievam, kori ir atšķirīgi, un tas padara pasauli daudz interesantāku.
Internacionalizācijas process notiek, tomēr koros to tā nejūt. Nīderlandes koros ir ārzemnieki. Arī Vācijā un Anglijā pa kādam ir. Taču nav tā kā Berlīnes filharmonijas orķestrī, kurā vācieši ir mazākumā. Arī ja ārzemnieki korī ir, ansambļa vide viņus absorbē. Turklāt dziedātāju rekrutēšanu lielā mērā nosaka konkrētā kora uzdevumi. Piemēram, SWR kora ansamblis – Dienvidrietumu Radio koris Štutgartē – ir izteikti specializējies jaunajā mūzikā, un šie mākslinieki ir īsti mikroķirurgi intonācijā, precizitātē, ritmos. Iespējams, citās līdzīgās organizācijās, Vācijas radionamos Hamburgā vai Ķelnē, izvēlētos pavisam citādus dziedātājus.
Darbā ar svešzemju koriem centies nest pasaulē latviešu mūziku?
Cenšos to darīt, lai gan ir būtiska problēma. Mūsu jaunais, avangardiskais latviešu repertuārs ir kā uz mūsu, Latvijas Radio kora, auguma uzšūts uzvalks. Ir daži darbi, kurus nesu pasaulē regulāri, taču ir darbi, kuri man pašam ir ļoti tuvi, mīļi un ārkārtīgi svarīgi, taču es tos vēl vienkārši neuzdrīkstos nest ārpus mūsu kora sienām. Vienkārši zinu, ka skarbajā darba prakticismā man ar to jābūt ļoti uzmanīgam, jo ir koncerts un nav iespējas izdīkt mēģinājumam vēl papildu piecpadsmit minūšu… Braucot ar mūsu Radio kori, latviešu komponistu mūziku izpildām ļoti daudz, īpaši Pētera Vaska, Santas Ratnieces, Ērika Ešenvalda, Mārtiņa Viļuma, Kristapa Pētersona un Maijas Einfeldes mūziku.
Dzirdēju – tu vadīšot jaunu Eiropas kamerkori?
Tas būs Eiropas profesionālās koru asociācijas TENSO Eiropas kamerkoris. Mūsu uzrunātā auditorija ir mūzikas studenti, kuri vēlas savu profesionālo dzīvi saistīt ar ansambļu vai kora dziedāšanu un šī viņiem būs iespēja labā līmenī starptautiskā grupā gūt zināmu pieredzi katru vasaru. Tā ir mana iniciatīva un es vēlējos, lai tas sāktos Rīgā. Esmu iecerējis ar šo kori strādāt piecus gadus. Pilotprojekts būs jau šovasar, bet pa īstam sevi pieteiksim 2014. gadā ar Kristapa Pētersona lieldarbu. Ceram kori rādīt arī ārpus Latvijas, jo vēlamies, lai tas būtu starptautisks ne tikai sastāva ziņā, bet arī veidā, kā parādās tautās. Ir jau bijuši mēģinājumi veidot starptautiskus korus, bet tie nekad nav sasnieguši tādu līmeni un mērogus kā Eiropas Savienības jauniešu orķestris un citi slavenie orķetsri. Esmu "iztaktējis" jau visas Eiropas koru grupas, taču parasti tie nija amatieru līmenī. Gribam arī sadarboties ar Eiropas līmeņa starptautiskiem instrumentāliem ansambļiem – piemēram, ar Eiropas baroka orķestri.
Šoruden sāksim arī milzīgu izpētes projektu Radio kora un ansambļa Sarband Ensemble sadarbībā. Tam jārezultējas jaunā skaņā, līdzīgi kā tas bija mikrotoņu un virstoņu dziedāšanas studijās Concrescences. Lielākā daļa Sarband Ensemble mūziķu ir no Tuvajiem austrumiem. Veidosim meistarklašu sērijas: viņu mūziķi spēlēs mūsu koklei līdzīgo stīgu instrumentu kanun, mazo vijolīti kemenču, kas skan kā mecosoprāna balss, bambusa flautu nei un sitaminstrumentus. Būs arī divi dziedātāji. Vēlamies kopā ar šiem mūziķiem izveidot integrētu, jaunu skaņas pasauli, sadarbībā ar astoņiem komponistiem – četriem ziemeļvalstu – latviešiem Mārtiņu Viļumu un Santu Ratnieci, igauni Toivo Tulevu, norvēģi Lassi Toresenu (Lasse Thoresen) un četriem Tuvo austrumu komponistiem Eiropā. Mēs vēlamies panākt patiesi integrētu skaņu: nevis ka divas pasaules sarunājas un brīnās viena par otru, bet izveidot kopēju skaņas bildi.
Nesen izstāžu zālē Arsenāls diriģētais Latvijas Radio kora koncerts Debesu atbalsis apliecina, ka arī tu esi iekritis konceptuālo programmu modes vilnī?
Laikam esmu jau līdz apnikumam kladzinājis, ka koru un vokālā mūzika ir saistīta ar literāru tekstu, ar ārpusmuzikālu vēstījumu. Loģiski, ja programmu izveide ir saistīta ar šo fenomenu. Koncerts arī ir vienota muzikāla forma. Tai jābūt ar kopīgu jēgu un vēstījumu. (Tas var būt arī pilnīgi abstrakts, piemēram, krāsu spēles.) Nevar vienkārši paņemt un savirknēt vissmukākās dziesmas, kuras gribētos padziedāt, un cerēt, ka tur kaut kas kopā sanāks. Ir jābūt kontekstam un dramaturģijai, kurā blakus intensīvajam ir kaut kas mazāk intensīvs. Manuprāt, pirms 15 gadiem mēs darījām saviem klausītājiem pāri, pārslogojot programmas, saliekot kopā smagas lietas citu pēc citas – lūk, milzu vērtības! Taču gan atskaņotāju, gan klausītāju maņām un uztverei ir robežas, tā vienā brīdī vienkārši "aiziet ciet".
Uztveres psiholoģija ir jārespektē. Smagsvari ir jāsavieto ar kaut ko tādu, kas rada brīvu telpu. Skaņdarbi šādā kontekstā tikai iegūst, ka uz tiem skatās, tie kļūst pamanāmi. Iespējams, tā ir mūsdienu cilvēku uztveres īpatnība, taču noklausīties garu viena komponista visžilbinošāko darbu autorkoncertu, ir diezgan apgrūtinoši. Daudz efektīvāk tie izklausītos pa vienam citā kontekstā. Tad tie uzmirdz visās iespējamās krāsās. Tāpēc programmu sastādīšana ir ārkārtīgi grūta lieta. Man programmu "sacerēšana" aizņem šausmīgi daudz laika. Krāmējos un pārkārtoju kā puzli, un tik un tā tas ir tikai projekts. Kā tā "mājiņa" izveidosies un kā tu tajā jutīsies, uzzināsi tikai tad, kad tā būs gatava. Tā ir mūsu nolemtība, jo mēs nevaram savas programmas slīpēt kā teātrī, kur izrādes piedzīvo attīstību un tās var slīpēt arī pēc pirmizrādes. Tas mums ir liegts. Mēs esam kā pirotehniķi: izveidojam programmu un izšaujam vienreiz gadā! Tiesa, dažus darbus atkārtojam. Multimediālā opera Kara daba aug un attīstās uz skatuves divus gadus. To atzīmēsim šā gada novembrī, ar divām izrādēm Ņujorkā, Izpildītājmākslu centrā ar 2000 vietām.
Kā vienā konceptuālas programmas "mājiņā" sadzīvo ķīniešu, japāņu, vācu un latviešu autoru dažādos laikmetos radīti opusi?
Tālo Austrumu mūziku jau sen esmu cerējis ieraudzīt kontekstos. Piemēram, japāņi Toru Takemicu un Tosio Hosokava ir ļoti pazīstami un brīnišķīgi komponisti, taču viņu mūziku Latvijā vispār neesmu dzirdējis. Tas ir dabisks konteksts, jo abi japāņu komponisti ir uzauguši rietumnieciskajā mūzikas vidē. Dažādu iemeslu dēļ abi jaunībā distancējušies no japāniskā un abi pie tā atgriezās jau kā nobrieduši cilvēki savas identitātes meklējumos. Tas nācis caur rietumniecisko mērci.
Izstāžu zāli Arsenāls redzi kā jaunu, perspektīvu koncerttelpu?
Man ārkārtīgi patīk šī zāle. Tur ir baltums, nosacītais tukšums. Tas saskan ar austrumu ideju par dievišķo – tukšums kā absolūta pēdējā realitāte. Tur ir īpaša skaņa ar ilgu reverberāciju un iespēja spēlēties ar šo telpu, meklējot dažādus skaniskos risinājumus.
Tavu darbu būtiski mainīs jaunās reģionālās koncertzāles Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā? Un tas, ka Rīgai pagaidām – nekā?
Infrastruktūra nozīmē ļoti daudz. Iespējams, ka publika to pat neapzinās, bet es varu apgalvot: tie, kas nav dzirdējuši orķestrus ārpus Latvijas, īstenībā nav dzirdējuši, kā orķestris skan. Jo zāle ir instruments. Mūsu Nacionālais simfoniskais orķestris skanētu pavisam citādi, ja tas spēlētu Amsterdamas Concertgebouw vai Berlīnes filharmonijā. Varētu tikai novēlēt tādu pieredzi, lai saprastu, kā mums trūkst. Kori no tā tik ļoti necieš, jo, paldies Dievam, Rīgā ir brīnišķīgas baznīcas un koru repertuāra vairums ir tām piemērots. Taču mūsu eksperimentālā puse cieš ļoti. Rudenī gatavošu Radio kora kārtējo jaunās mūzikas programmu Alkatība ar elektroniku un teatrāliem elementiem. To jāliek Spīķeru koncertzālē, kas mums ir ārkārtīgi mīļa vieta, taču tā NAV koncertzāle. Varam to saukt kaut vai par Debesu templi, bet tā ir tika koncertiem pielāgota telpa ar visām no tā izrietošajām sekām. Sāksim ar to, ka tajā ir tikai simts klausītāju vietas… Es ļoti ceru uz jauna skābekļa pieplūdumu visai mūsu jomai, sakarā ar infrastruktūras izaugsmi, lai gan nevar paredzēt, kā tur, jaunajās zālēs skanēs un kādu vietu tās ieņems sabiedrības apziņā. Jārēķinās, ka Rēzekne, Cēsis, Liepāja vai Ventspils ir mazas vietas. Spriežot pēc tā, kādu vietu mūsu apziņā jau ir ieņēmis Cēsu Mākslas festivāls. Domāju, ka Juris Žagars Cēsīs pamanīsies koncertzāli pārvērst par būtisku kultūras centru.
Dziesmu svētkus šovasar apmeklēsi?
Nav jau vairs biļešu… Kad tās tirgoja, biju koncertbraucienā. Saņēmu izmisīgu e-pastu no Japānas: mūzikas mīļotāji, kuri sapņo piedzīvot Dziesmu svētkus, ir nopirkuši aviobiļetes, taču tā arī neizdevies internetā iegādāties koncerta biļetes.
Un kā ar Raimonda Paula dziesmu Manai dzimtenei? Tās laiks tiešām ir pagājis? Nāk cita paaudze?
Nezinu. Esmu distancēts no šīs diskusijas. Varu tikai teikt, ka pats zinu, cik sarežģīti ir sastādīt jebkuru programmu. To darot, ir jāveic dažādas izvēles. Skaidrs, ka koncertam nevar būt seši noslēgumi.
Izvēloties Dziesmu svētku repertuāru, jāuzticas dažiem līderiem, koncerta mākslinieciskajiem vadītājiem vai jāzondē tautas vēlmes – ko kori grib dziedāt?
Nav vienkāršas atbildes. Pareizākais ceļš būtu rast līdzsvaru. Var pat uztaisīt vispārējo nobalsošanu, taču es baidos, ka pēc tam būs grūti izveidot koncertu kā veselumu – tā, lai tas elpo, lai veidojas stāsts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir darīšana ar daudzām mazām dziesmiņām. Uzticēt to māksliniekam vai mākslinieku grupai, kura izveido programmu un pēc tam par to stāv un krīt, manuprāt, ir jēdzīgāk, nekā veikt aptauju un lai dators izspļauj ārā rezultātu.
Par ko tu balsotu – par vienkāršām, melodiskām dziesmām vai parsarežģītiem a cappella kora opusiem, kuri izaicina apliecināt Dziesmu svētku kopkora un diriģentu meistarību?
Kas mums vispār ir dziedāšana? Tas ir mūsu kultūrā ļoti svarīgs brīvā laika pavadīšanas veids. Tāds, kurā izdzīvojam sev kaut ko ļoti svarīgu. Lai tas pilnasinīgi notiktu, lai tam būtu jauda un enerģija, man šķiet, ka ir svarīgs liels virsuzdevums, virsmotivācija. Nav nekādu problēmu savākt kopā lielu skaitu latviešu un tepat Daugavmalā kopā akordeona pavadījumā nodziedāt Pie dzintara jūras. Svarīgās lielās lietas tomēr nāk ar pacīnīšanos. Jebkurā jomā. Tas ir veids, kā katrs no daudziem tūkstošiem dziedātāju un simtiem koru var sasniegt jaunus apvāršņus.
Retorikā uzsver, ka Dziesmu svētki ir vislielākais latviešu mūzikas un mākslas dzīves notikums. Runājot par cilvēku skaitu – jā. Taču Dziesmu svētki ir sociāls notikums. Tā ir būtiska mūsu identitātes daļa, taču nevajag iedomāties, ka tas ir kaut kādā veidā pat salīdzināms ar visaugstākajiem sasniegumiem mūzikā. Tas tomēr ir amatieru pasākums, kuriem pirmām kārtām tas ir vajadzīgs pašiem. Dziesmu svētki ir mums tik nepieciešami tāpēc, ka cilvēki paši sevi izdzīvo dziesmā un var vienoties kopīgajā sajūtā un domā. Mani personiski sevišķi neaizrauj lieli masu pasākumi, jo manī ir latvieša – viensētnieka daba, taču Dziesmu svētku gaisotne elektrizē, aizrauj. Domāju, ka Dziesmu svētki loģiski pārvēršas par latviešu nacionālo festivālu. Tādu, kurā ir ne tikai dziesma, bet arī viss kaut kas cits. Visa Rīga pēkšņi pārvēršas! Tikai ir žēl, ka dziedātāji un dejotāji to neredz un neizjūt, jo visu nedēļu ir pārslogoti bezgalīgos mēģinājumos no rīta līdz vēlai naktij.