Jānim Peteram viesnīcas Alberts restorānā ir "sava" vieta pie loga. Jauns praktikants pieklājīgi aizrāda, ka te var nākt tikai no plkst. 12. Acīmredzami nepazīst. Peters arī laipni, tomēr ar savu vērtības apziņu lūdz paaicināt meiteni, kas viņu zinot.
Peters izklāj sev priekšā sīki aprakstītas piezīmes - ar savām domām un Kazimira Maļeviča citātiem. "Es neesmu no tiem, kas var teikt runas no tanka." Uzliek uz galda četras zilas pildspalvas. Mājās būšot visas četrdesmit.
"Es sevi neaicinātu uz interviju," aptuveni intervijas otrajā stundā Peters līdzjūtīgi ieminas, "jums būs grūti to visu sakārtot." Dzejnieks ierosina citreiz izmēģināt rakstveida interviju. Tā viņš jūtoties pārliecinošāk. Jānis Peters ir kā vesels kontinents. Dzejnieks, diplomāts. Pēc aicinājuma - vēsturnieks. Viens no atmodas iedvesmotājiem. No viņa kā koncentriskie apļi, iekustinot cits citu, plūst zināšanas un unikālas dzīvās vēstures atmiņas. Par vēsturi viņš interesējas jau no astoņu gadu vecuma, klausoties tēva stāstos, kurš bijis sociāldemokrāts ar Brīvības cīņās zaudētu kāju.
Intervijas tiešais iemesls ir Dzejas dienās atklātā grāmata Minhauzens un kamikadze - kultūratsauču blīva, intelektuāli vīrišķīga, bet arī ļoti tēlaina dzeja. Vēl vairāk kā par to, Peters grib runāt par vēstures paradoksiem, "no kuriem aizraujas elpa". Bet pieļauj, ka varētu uzrakstīt arī "veselu mīlestības grāmatu".
"Runājot par revolūciju, tas man liekas viens no vislielākiem paradoksiem. Par Raini un Stučku. Viņi taču bija vistuvākie radi! Viens ir Pēteris, un viens ir Jānis. Tā kā divi puikas. Kopā dzīvojuši, vienā istabiņā. Vieni ideāli viņiem bijuši sociāldemokrātiski. Bet viens aiziet uz sociāldemokrātiju, bet Latvijas valsti un cilvēci sevī, bet otrs - uz šķiru, uz boļševismu. Interesanti un tēlaini ir tas, ka tie ir bijuši divi "švāģeri"," - šī Latvijas vēstures paradoksa iedvesmots dzejolis lasāms Petera jaunajā krājumā.
Jānis Peters. Grāmata Minhauzens un kamikadze man ir ļoti dārga. Es pēkšņi sajutu, ka ir kritusi ne tikai politiskā cenzūra, bet jebkāda cenzūra arī manī pašā. Es esmu atbrīvojies pilnīgi no jebkādiem sabiedriskiem un valstiskiem pienākumiem. Es pēkšņi sapratu, ka būt par profesionālu dzejnieku - tas ir laikam lielākais gandarījums, kas var būt. Negribu būt pārāk pašpārliecināts un lielīties, bet man liekas, ka no visiem maniem pienākumiem un aicinājumiem tas man ne tikai vislabāk iznāk, bet es arī šajā darbā vislabāk jūtos. Arī par to, ka varu nerakstīt, kad negribas. Varu nerakstīt rakstus vai atmiņas. Mani tas garlaiko un nogurdina. Bet dzejoļi īstenībā nav jāraksta, tie ir jārada. Tas tiešām skan milzīgi cēli, patētiski un mazlietiņ dīvaini, bet tie tiešām var atnākt jebkurā vietā, sevišķi ļoti labā garastāvoklī, braucot ar automašīnu pa trasi. Bet tad ir problēma, ka ir jāapstājas.
Un ko jūs darāt? Tiešām piestājat ceļa malā un pierakstāt?
Nu dažkārt piestāju un dažkārt nepiestāju. Un, kad nepiestāju, kaut ko atceros, bet dažkārt pilnīgi palaižu vējā, tad pēc nedēļas divām atceros - es taču biju iesācis tādu un tādu dzejoli.
Vai jums kādreiz iznāk sarunas, strīdi ar jaunajiem dzejniekiem, vai ceļi nekrustojas?
Es neesmu Rainis, bet kļūstu vientulīgāks gads pēc gada. Bet es par to nesūdzos. Man vientulību kompensē mana ģimene un tie vienkāršie cilvēki, ar kuriem es esmu kopā ārpus Rīgas vasarnīcā. Tas ir ļoti interesanti. Man nav nedz kādu pienākumu ne pret sabiedriskiem darbiem, ne pret publiku, lai gan es, protams, nervozēju, cik cilvēku atnāks uz manu grāmatas atklāšanu.
Vai jūs varat atrast sev vietu laikmetīgajās Dzejas dienās? (Intervija notiek pirms tām.)
Manas Dzejas dienas sakrita ar manu grāmatas atklāšanu. 14. septembrī mani ir ielūdzis Jūrmalas kultūras centrs kopā ar Ingmāru Balodi uzstāties veselu stundu. Es esmu saticies ar savas paaudzes dzejniekiem. Tās arī ir manas Dzejas dienas. Ar to man pietiek. Mani grāmatas atklāšana ļoti pacilāja, es biju domājis, ka būs kādi desmit divdesmit. Un kādi cilvēki! Arī tas, ko es dzirdēju no viņiem. Dzejas dienās es atrodu savu vietu, bet nepretendēju uz tādu, kāda man bija tajos laikos, kad dzejas izplatība bija zenītā. Es gribu, lai jūs uzrakstītu - dzejas izplatība, nevis dzeja kā tāda. Dzeja ir bijusi un būs visos laikos. Izplatība - ļoti dažādi. Par kvalitāti spriedīs laiks, lasītājs, kritika. Var jau būt, ka dzeja attīstās viļņveidīgi kā dabas parādība. Ir devītais vilnis, un tad nāk atkritums. Es nezinu, vai tagad ir devītais vilnis.
Devītais noteikti nav.
Es gan baidos arī nonievāt šodienas dzejas procesu, jo ir brīnišķīgi dzejoļi. Man ir jāteic, ka es ļoti neiedziļinos šodienas dzejas procesā. Toreiz mēs, īpaši 60./70. gados, iedziļinājāmies, arī tāpēc, ka valdīja veselīga konkurence. Tā varēja pastāvēt tāpēc, ka prese nepārtraukti drukāja dzeju. Literatūrā un Mākslā katru piektdienu bija milzīgi dzejas atvērumi. O, Mārim Čaklajam ir tik skaista dzejoļu kopa! Nu man arī ir jāraksta! (smaida). Imantam Ziedonim, Vitautam Ļūdēnam, visiem, visiem. Žurnālā Zvaigzne, Liesma, pat kompartijas avīzē Cīņa bija skaistas dzejoļu kopas. Cīņā nedrukāja sliktus dzejoļus. Tas ir pats interesantākais. Es nerunāju par Staļina laikiem, kurus nepazīstu. Bet 70. gados vairs sliktus dzejoļus nedrukāja. Ja kāds dzejnieks tolaik atnestu dzejoļus par Brežņevu kā agrāk par Staļinu, tad redakcijas darbinieki un galvenais redaktors laikam viņu uzskatītu par prātā jukušu.
Minhauzens un kamikadze ir jūsu pirmais neatkarības laika dzejas krājums. Vai jums kā dzejniekam nebija grūti "aklimatizēties" neatkarīgajā Latvijā? Atrast savu jauno balsi pēc atmodas gadu Tālavas taurētāja lomas?
Grūti. Īstenībā es beidzu aktīvi rakstīt dzejoļus kādā 1984. gadā. Toreiz es kļuvu par Rakstnieku savienības priekšsēdētāju. Pats sev Lielajos kapos devu zvērestu. Tas ir ļoti personiski, ko es jums tagad stāstu. Mēs ar savu mazo dēlu (Krišjānis Peters - red.) aizgājām uz Lielajiem meža kapiem un redzējām, kādā postā ir Krišjāņa Valdemāra, Krišjāņa Barona, Andreja Pumpura, Johana Broces, nevar nemaz visus nosaukt, apbedījuma vietas. Tas bija īsi pirms Krišjāņa Barona 150. jubilejas. Es devu pats sev solījumu, kas es darīšu, cik vien varēšu, lai legāliem, visiem redzamiem līdzekļiem mēģinātu uzlabot latviešu kultūras un valodas dzīvi visās jomās. Toreiz es sapratu - es to nevaru. Bet, ja es varēšu ar savu rakstnieku kolektīvu veicināt latviešu literatūras, kultūras un valodas attīstību, tad man ir jēga kļūt par to Rakstnieku savienības priekšsēdētāju. Tas sakrita, protams, ar pārbūvi, atmodu. Es to asi izjutu, ka sākas pilnīgi jauns laiks. Ne tikai mūsu tautas, bet visas Padomju Savienības un, iespējams, visas pasaules vēsturē.
Nosaukums Minhauzens un kamikadze - skan pārāk intriģējoši, lai nepajautātu par autora iešifrēto saturu.
Variantu nosaukumam bija daudz. Man grāmatas sākumā ir dzejolis Dzintara čūska par Baltijas ceļu. Man likās, ka tas dzintars ir tāds noekspluatēts poētisms un ka čūska to varētu pavērst uz citu pusi. No vienas puses, tā ir mūsu identitāte - mēs visas trīs Baltijas valstis esam tādi trīs dzintari. Čūska ir ļoti laba, čūsku nosist ir ļoti nepareizi. Čūska nekad neuzbrūk. Čūska kož tikai tad, ja viņai uzkāpj ar kāju vai kā citādi. Tāds man bija zemteksts - čūskai ir dzelonis. Ja vajag, viņa iedzels. No tās idejas es atteicos, lai arī vienam komponistam esmu iedevis veselu ciklu Dzintara čūska, no kura varētu uzrakstīt kaut ko ļoti dramatisku.
Tad - tā kā man ir rakstīts par gleznotāju Flamingo, es gribēju likt virsrakstu Tās tādas bildes. It kā ļoti neitrāli - tās tādas bildes, ņemiet un skatieties. Bet kolēģi apgādā nokritizēja. Grāmatā ir viena poēma un dzejoļu cikls Ziemeļu vējš kokli plēš. Tas arī varēja būt viss grāmatas virsraksts. Tomēr ekstravagantāks likās Minhauzens un kamikadze. Es esmu uzrakstījis publicistisku dzejoli par Saharovu (Andreju - red.). Un tur es nosaucu viņu par Minhauzenu. Es jums to varētu nolasīt (sameklē grāmatā dzejoli Pasaka un lasa:
Saharovs sudraba grašus
neņēma pretim,
pats savā raķetē sēdās
un laidās uz bumbas
gluži kā Minhauzens un kamikadze
vienā personā
kupenām pāri (..))
Es vienu brīdi domāju, vai vajag, vai nav par nedzejisku...
Kad bijām PSRS deputāti, mēs ar viņu iepazināmies. Katru dienu klausījos sēdēs, kā Saharovs runāja klusā balstiņā. Kā viņam no prezidija kliedza virsū. Tai skaitā viņam neļāva runāt - mans mīļotais Mihails Sergejevičs Gorbačovs. No vienas puses, Saharovs tiešām ir Minhauzens. Viņš man nepārtraukti stāstīja visādas skaistas lietas. Saharovs uzrakstīja PSRS konfederācijas konstitūciju. Viņš ļoti ticēja tai. Viņš laikam ticēja arī uzlabotam sociālismam, mazāk nekā Gorbačovs, bet vairāk nekā dažs labs. Viņš bija par konverģenci. Uzrakstīdams PSRS konfederācijas konstitūcijas projektu, viņš stāstīja mums par Ulubeli, kaut gan viņš bija nopietns kodolfiziķis, padomju ūdeņraža bumbas radītājs.
Un kamikadze manā uztverē ir kaujinieks, kas ir ar mieru iet bojā. Bišķīt jau ir slikti - mums tas asociējas ar teroristiem, kas piesien bumbu. Bet uz to var skatīties dažādi. Vai nu tie ir kaujinieki, kas uzspridzina nevainīgus cilvēkus. Vai - kā Saharovs, kurš pats sev bija piesējis bumbu klāt, lai uzbruktu ar savu protesta garu ļaunuma centram. Es piesējos pats savam dzejolim. Tas, no vienas puses, ir gan par Saharovu, gan par mums, gan par tiem strēlniekiem (Peteru nodarbina latviešu boļševiku tēma, strēlnieki, kas izglāba Ļeņinu - red.), gan Eduardu Bērziņu, kurš vadīja lielāko gulagu Staļina laikā (skat. Petera sastādītajos komentāros: "Strēlnieks un mākslinieks (1874-1938), tika iecelts par tresta Daļstroj - vienas no pašām svarīgākajām gulaga struktūrām - pirmo direktoru." - red.).
Un jūs pats? Cik jūsos pašā šīs izpausmes - minhauzenisma un kamikadzisma?
Ar kamikadzismu es nevaru lielīties. Man neviens neko nav nodarījis, izņemot dažus no grāmatām izņemtus dzejoļus. Kad es nebiju iepazinies ar īsteno padomju vēsturi (kā visa mana paaudze, es esmu XX kongresa bērns), biju īsts Minhauzens. Ar lielu sajūsmu uzņēmu Hruščova veikto Staļina atmaskojumu, ar vēl lielāku sajūsmu 1985.-1987. gadā es uzņēmu Gorbačova reformu. Tur es arī esmu Minhauzens. Man ilgi nebija skaidrs, vai mums būs labs sociālisms, vai mums būs pieņemama konfederācija ar Padomju Savienības republikām?... Bet dzīve gāja uz priekšu. Manā vadībā notika plēnums 1., 2. jūnijā (Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums 1988. gadā - red.). Es lasīju galveno referātu Tautas frontes dibināšanā, kur bija daudz nepatīkamu faktu toreizējai padomju varai un tajā pašā laikā arī ļoti daudz dažādu atkāpšanās ceļu, kas liecināja arī par manām Minhauzena pasakām. Tāds, kāds biju es, tika pareizi ielikts Maskavā, sākumā par pārstāvi, pēc tam - par vēstnieku. Es spēju sarunāties ar visiem. Runāju ar Gorbačovu par neatkarību ļoti mierīgi. Es viņam divatā teicu, ka šeit 1940. gadā nenotika sociālistiskā revolūcija. Viņš: var jau būt, var jau būt, visi vienās pionieru nometnēs mācījāmies. Gorbačovs man piekrita, ka bijām padomju bērni un tā bijām mācījušies. Man šīs labā sociālisma idejas vienmēr bijušas tuvas. Mēs esam iekrituši milzīgi stagnantā domāšanā. Es mēģinu šķirot jēdzienus "komunists" un "boļševiks". Piemēram, šodien Itālijas prezidents Džordžo Napolitāni ir komunistiskās partijas biedrs. To mēs zinām? Vai tad Pablo Pikaso vai Mikis Teodorakis (grieķu komponists - red.), vai Marina Vladi bija boļševiki? Komunisms ir bijis un būs mūžīgi. Kā ideja. Jēdziens "komunists" ir jādepolitizē. Kā Knuts Skujenieks radio (LR1) Eduardam Liniņam teica: "Tad mums arī Briselē klātos labāk, ja mēs runātu precīzi."
Kas jūs tā suģestē krievu avangarda māksliniekā Kazimirā Maļevičā, ka grāmatas ilustrācijām esat izvēlējies viņa darbu reprodukcijas?
Es nokļuvu Maskavā elitārā mākslas sabiedrībā. Pieņemšanas notika ne tikai diplomātiskajās misijās. Francijas, Zviedrijas, Norvēģijas vēstniecības taisīja izstādes. Puškina mākslas muzejs aicināja uz izstādēm. Mani visādi lutināja - daudz ko dāvināja. (Seko izvērsts stāsts par īpašu draugu uzdāvinātu katalogu, kas bija veltīts Nīderlandes un Krievijas Kazimira Maļeviča kolekciju apvienošanai 1988. gadā.)
"Es jau varēju ilustrācijās likt arī kādus citus atbrīvotus garus. Bet tā kā man ir poēma par gleznotāju (Poēma par Flamingo - red.), kurš absolūti netiek tēlots kā reformators, tad es nolēmu, ka man vajag kāda spilgta gleznotāja ilustrācijas, kas mani saviļņojušas, ne tieši izpildījuma, bet uzdrīkstēšanās dēļ.»
Seko priekšlasījums par Maļeviču un piebilde, ka mākslas zinātnieki droši vien viņam "gribētu sist".
"Marks Šagāls raksta, ka ar viņa [Maļeviča] ierašanos Vitebskā 1919. gadā tā kļuva par verdošu mākslas dzīves centru. To var salīdzināt ar Imanta Kalniņa ierašanos Liepājā 60. gadu otrajā pusē. Flamingo poēmā man ir sakrāts no māksliniekiem, kuri mani ir iedvesmojuši. Un Maļevičs bija viņu kvintesence, šo cilvēku kalns."
Lasa piezīmes, katru nosaukto pavadot ar mazu stāstiņu par attiecīgu dzīves epizodi:
Valda Muižule, Gunārs Cīlītis, Rūdolfs Pinnis, Edīte Vīgnere, Biruta Baumane, Līvija Endzelīna, Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš, Juris Ģērmanis, Visvaldis Ziediņš, Džemma Skulme un vēl, un vēl, un vēl...
Intervija ar Jāni Peteru. Čūsku nosist ir ļoti nepareizi
"Es pēkšņi sajutu, ka ir kritusi ne tikai politiskā cenzūra, bet jebkāda cenzūra manī pašā," iznācis Jāņa Petera pirmais neatkarības gadu dzejas krājums.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.