Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Intervija ar Ievu Segliņu. Laimes mājā

Jaunā aktrise Ieva Segliņa savu otro sezonu Dailes teātrī noslēgusi ar _Spēlmaņu nakts _balvas nomināciju Gada labākā aktrise un gatavojas sākt jauno teātra sezonu

Pat nevarēju iedomāties, ka es varētu būt nominēta starp labākajām aktrisēm, - pārsteigumu par Latvijas teātra balvas Spēlmaņu nakts nomināciju Gada aktrise neslēpj Ieva Segliņa (pirms sešiem gadiem viņa tika pmanīta Lolitas lomā izrādē Lolita un nominēta par debiju). Šo atzinību jaunā aktrise izpelnījusies par Tatjanas lomu izrādē Oņegins un Hārperes Ameitijas Pitas lomu izrādē Eņģeļi Amerikā. "Daudz pozitīvu emociju," par pagājušo sezonu Dailes teātrī saka Ieva Segliņa, kura par labākās aktrises nosaukumu sacentīsies ar Elīnu Vāni, Sandru Zvīguli, Kristīni Nevarausku un Lolitu Cauku. Tikko Ieva ir nofilmējusies divās filmās, bet jau pirmajā augustā sākas nākamās sezonas mēģinājumi un 20. septembrī gaidāma pirmizrāde – režisora Dž. Dž. Džilindžera izrāde Šeipings, kurā kopā ar kolēģiem aktrise meklēs atbildi uz jautājumu, cik daudz cilvēks ir gatavs darīt mīlestības dēļ.

Starp pirmo un otro Spēlmaņu nakts nomināciju ir pagājuši seši gadi. Vai izjūtas atšķiras?

Toreiz man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas es esmu un kas ir aktiermeistarība, es spēlēju intuitīvi. Skola man iedeva apziņu par to, ko un kāpēc daru. Man vispār šķiet, ka, pirms aizbraucu studēt uz Maskavu, biju pavisam cita Ieva.

Kas jūsos nav saglabājies no iepriekšējās Ievas?

Agrāk man vajadzēja apkārt daudz cilvēku, daudz komunikācijas, tagad arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka man gribas būt vienai.

Jūsu varonei Eņģeļos Amerikā bija zināmas problēmas iekļauties sociālajā vidē.

Man nav grūtību iekļauties sociālajā vidē, un Hārperei tomēr ir citas problēmas. Viņa ir nelaimīgs cilvēks, kas izveido savu pasauli kā glābiņu. Tajā viņai ir labi un interesanti, bet viņai vajag cilvēku, kuram savukārt ir sava pavisam cita pasaule, tāpēc satikties abiem nav iespējams. Man vienkārši ik pa laikam ļoti, ļoti vajag pabūt vienai, man daudz ko patīk darīt vienai. Teiksim, iet uz teātri, ir ļoti maz cilvēku, ar kuriem man patīk to darīt kopā.

Nepatīk uzklausīt un izteikt viedokli?

Tie daži cilvēki, ar kuriem man patīk iet uz teātri, ir tie, kuru viedoklis mani interesē. Piemēram, mamma, viņa no bērnības mani ir vedusi uz teātri, arī pati ļoti bieži skatās izrādes. Taču, ja skaties viens pats, vari vēl kādu laiku pabūt ar gūtajām sajūtām, vari padomāt un tad, ja ir nepieciešams, arī dalīties ar viedokli.

Vai šāds vientulības princips attiecas arī uz lomu veidošanu?

Kad strādāju ar lomu, man apkārt ir nepieciešami cilvēki, kuri man palīdz. Skolā visu laiku esi uzmanības centrā – ar katru, kurš tur mācās, skolotājs nodarbojas kā ar pašu galveno. Pie šīs sajūtas pierodi. Kad ienāc teātrī, tiec iemests pieaugušo pasaulē un saproti, ka tev ar visu ir jātiek galā pašam un neviens nepalīdzēs. Tāpēc mana pirmā sezona Dailes teātrī nebija tik pozitīva, biju apjukusi, visu uztvēru pārāk jūtīgi.

Vai nevar iet klāt režisoram, paņemt viņu aiz krāgas un prasīt palīdzēt?

Ir režisori, kuriem vari pieiet klāt, viņi tev noteikti palīdzēs, pa īstam palīdzēs, un ir režisori, pie kuriem pat iet negribas. Bet – jā! – gribējās iet klāt un teikt: "Palīdziet man! Es taču vēl nekā nezinu!" Nezinu, vai daru labi vai slikti, un, ja tev nesaka, tas ir ārprāts!

Klusēšana ir visbriesmīgākais?

Man nepatīk, ka klusē – vai nu sit mani, vai arī pasaki man, ka eju pa pareizo ceļu. Otrajā sezonā es vairs nebaidījos iet klāt un prasīt.

Vienkārši ir jāiet ar pārliecību – pirmajā sezonā man ļoti pietrūka pārliecības. Varbūt tāpēc, ka skolā tevi visu laiku bīda, bet šeit pašam ir jāanalizē, kaut nesaproti, no kā īsti atsperties.

Tā ir tāda latviešu režisoru iezīme?

Tas ir atkarīgs no režisora. Nav obligāti jārunā – kā pie Mārtiņa Eihes, kurš mēģinājumu periodā veidoja tādu atmosfēru, kurā jūties brīvi un nebaidies, ka kaut ko izdarīsi nepareizi. Tas Eihes miers, ar kādu viņš strādā, man bija kas pilnīgi jauns.

Gribēju, lai Eihe nāktu uz katru izrādi, jo viņš man palīdz tikai ar savu klātbūtni vien. Izrādē, kuru atnāca skatīties kolēģi – tas gan ir traki, jo viņi ir paši briesmīgākie skatītāji, bet nevis tāpēc, ka vērtēs, bet tāpēc, ka gribot negribot rodas sasprindzinājums un sajūta, ka tagad gan kaut kas ir jānospēlē, – tieši tāpēc pirmajā cēlienā, protams, viss aizgāja greizi. Eihe pēc tā pienāca klāt un jautāja: "Ko tik bēdīga?" Viņš mani apķēra un samīļoja: "Mauc tālāk! Viss ir kārtībā, tikai runā skaļāk!" Es biju pārsteigta un jautāju sev: "Kā? Un mani tagad neviens nelamās un nesitīs?" Tajā brīdī sapratu, ka Eihes metode man ir daudz tuvāka, jo otro cēlienu spēlēju ar baudu un prieku.

Eņģeļos Amerikā ļoti svarīga ir komunikācija ar skatītājiem, jo sākumā viņi ir mans partneris, kas katru reizi ir citāds, arī katra izrāde ir citāda. Pirmo reizi iemācījos sajust skatītāju un ar viņu spēlēties, man tas ļoti patīk. Man nav ne jausmas, ko man atbildēs, ir bijuši brīži, kad skatītāji mani samulsina, un tad ir jāķepurojas ārā.

Vai loma var kļūt par mehānisku procesu?

Man šķiet, ka bieži tā arī gadās – ej, izdari, kas tev ir jāizdara, un esi laimīgs, ka izrāde beigusies. Pagaidām tas man nav pieņemams, un ceru, ka arī nebūs. Ar katru izrādi tu mācies. Aktieris beidz mācīties tad, kad viņš aiziet no teātra.

Izrāde Mēdeja. Teātris, kurā spēlē kopā ar Lilitu Ozoliņu, konfrontē divas aktrišu paaudzes. Vai tas lika aizdomāties par savu nākotni šajā profesijā?

Nevaru atbildēt uz jautājumu, kā jutīšos teātrī pēc 40 gadiem, – to zināšu tieši pēc 40 gadiem. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka, ka teātrī ir grūti, kad kļūsti vecs, bet es nevaru dzīvot ar domu, ka pēc 40 gadiem man būs grūti. Es dzīvoju šodien un izbaudu to, kas ar mani notiek tagad.

Lilitas Ozoliņas varone šajā izrādē par aktrisēm saka: "Vistas dzīvo labi, bet ne ilgi, un viņas nekad nekļūs par putniem, viņām atliek tikai sapņot un gaidīt."

Jā, bet tā vista var būt laimīga! Tajā brīdī, kad viņa sapņo un mēģina tiekties uz augšu. Tas taču ir pats svarīgākais. Ja tā vista nelidotu un arī necenstos, būtu traki. Vistai ir jāsapņo, un – kas zina – varbūt viņa aizlidos.

Negribas atpakaļ uz Maskavu?

Maskava man vienmēr būs ļoti mīļa, un es ik pa laikam cenšos uz turieni aizbraukt. Ļoti pierodi pie šīs pilsētas, tās trakuma – iemīli, un tā kļūst nepieciešama. Pirmajā gadā pēc atgriešanās man bija grūti: šeit taču nekas nenotiek! Bet es atbraucu, lai būtu šajā ēkā, kur varu darīt to, kas man patīk. Maskavā konkurence ir milzīga, aktieriem netiek dots tik daudz iespēju, arī pašiem talantīgākajiem un labākajiem.

Esmu ļoti laimīga, ka varu strādāt daudz. Skatoties uz kursa biedriem – neviens nežēlojas, ka spēlē vienu divas lomiņas sezonā. Daudzi ir vīlušies profesijā, jo, jā, viņi ir labā teātrī, bet spēlē masu skatos, un viņiem sāk nepatikt tas, ko viņi dara. Ja nepatīk, nav vērts.

Tāda auksta duša pēc skolas, kur tiec visu laiku apčubināts?

Tieši tāpēc ir svarīgi, ka tiek dota iespēja strādāt, jo tas, kas tevī ir ielikts tajos četros gados, nav iekalts uz mūžu, tie ir pamati, no kuriem viss izrietošais ir pastāvīgi jātrenē un jāattīsta. Tikai tā šajā profesijā var gūt baudu.

Ir kaut kas tāds, kas mudinātu atgriezties Maskavā uz ilgāku laiku?

Esmu sapratusi, ka plānošana nekam neder, viss notiks tā, kā tam ir jānotiek: nebiju domājusi, ka varētu braukt mācīties uz Maskavu – uz tik milzīgu pilsētu. Uz Krieviju. Nekad mūžā, bet – hop! – kādu dienu braucu. Ja man būs iespēja atgriezties, tad arī domāšu. Tagad esmu laimīga būt šajā teātrī. Šodien tas ir mans patvērums, mana laimes māja.

Iespējams, pieredzējušiem kolēģiem būtu kas iebilstams pret "laimes māju".

Pieļauju, bet es runāju par sevi šodien. Domāju, ka pat pirms gada es tā neteiktu. Viss mainās – varbūt rīt domāšu citādi. Tas ir atkarīgs arī no sezonas, kas ir bijusi, un šī sezona man ir devusi daudz pozitīvu emociju.

Laikam arī Spēlmaņu nakts žūrija uztvērusi šo sajūtu, ka esat ar visu apmierināta!

Neesmu ar visu apmierināta, esmu no tiem cilvēkiem, kuri dzīvē visur meklē labo un sevī ielaiž pozitīvas emocijas, ignorējot negatīvās. Nemoku ar tām sevi un apkārtējos.

Esat redzējusi citu nominēto kolēģu veikumu?

Esmu redzējusi Kristīni (Nevarauska – red.), kurai šī ir lielā sezona, jo tas, ko viņa tajā ir izdarījusi, ir apbrīnas vērts – gan Skārleta, gan Salome. Skatījos izrādes un lepojos, ka viņa ir mūsu Dailes teātra aktrise un mana kolēģe. Gribu aiziet arī uz pārējām izrādēm, man ļoti patīk iet skatīties, kas notiek apkārt, es to daru, cik bieži vien varu.

Varat atslēgties no profesionālā vērtējuma?

Manuprāt, nevajag atslēgties, jo uzskatu, ka tas ietilpst manā darbā – iet un vērot kolēģus, mācīties, pamanīt kļūdas. Man ļoti patīk analizēt, kāpēc tas bija labi, kāpēc tas bija slikti.

Kā ar mācīšanos kino lauciņā – tikai no citu pieredzes vai arī no savējās?

Man ir maza kino pieredze – par laimi, nesen bija iespēja pastrādāt ar diviem krievu režisoriem – Vladimiru Ščegoļkovu un Aleksandru Kasatkinu. Pirms tam uzskatīju, ka kino nav mana sirdslieta. Tagad esmu sapratusi, ka tas ir cits aktiera profesijas tunelis, kas mani ļoti saista. Šīs vasaras kino pieredze manī izraisīja interesi, domāju, ka pieķeršos kādai grāmatai par šo tēmu. Saprotu, ka iegūtās zināšanas Latvijā nav īstas iespējas izmantot, bet kas to lai zina.

Ir citu valstu projekti…

Tagad ļoti daudz krievu brauc filmēt uz Rīgu. Es gāju pie viņiem ar prieku, jo šķita, ka iegrimstu atpakaļ Maskavas pasaulē – kaut vai uz trim filmēšanas dienām. Man ļoti patīk komunicēt ar šiem cilvēkiem.

Kā ar krievu valodu – nav piemirsusies?

Bija interesants gadījums pie Kasatkina, man bija poļu balerīnas loma. Pirms filmēšanas režisors man jautā: "Počemu ti ņe govoriš s akcentom?" (Kāpēc nerunā ar akcentu? – krievu val.) Nodomāju, nu, re, četrus gadus cīnies, lai tiktu no tā vaļā, bet tad tev jautā, kur ir tavs akcents.

Piedalījāties provēs?

Protams, piedalījos. Man palīdzēja arī mani Maskavas kontakti. Ļoti daudz kas notiek caur pazīšanos, it īpaši Maskavā. Tik daudz talantīgu cilvēku sēž un neko nedara tikai tāpēc, ka, redz, viņiem nav paziņu... Tā ir mūsu profesijas sastāvdaļa, nežēlīga, bet tev ir jāmāk komunicēt.

Ja tu sēdi mājās, neviens nevar zināt, cik tu esi talantīgs.

Ļoti daudz, protams, ir atkarīgs no tevis, un ļoti daudz kas nav atkarīgs no tevis, piemēram, veidojot izrādi, – tas ir tikai komandas darbs. Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, no tā, vai komanda izveidosies vai tomēr būsim katrs pats par sevi. Man ir ļoti svarīgi, lai man ar režisoru būtu pastāvīgs dialogs, lai mēs ietu to ceļu kopā – kaut vai nerunājot, kaut vai sajūtu līmenī.

Ieva Segliņa

Dzimusi 1990. gada 1. maijā Rīgā

Mācījusies Rīgas 2. vidusskolā un Rīgas Hanzas vidusskolā

2006./2007. gada sezonā nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks – Lolita izrādē Lolita Dailes teātrī

2011. gadā beigusi Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolu – studiju, kursa vadītājs – režisors Romāns Kozaks

Dailes teātrī kopš 2011. gada

2012./2013. gada sezonā nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktrise – Tatjana izrādē Oņegins un Hārpere Ameitija Pita izrādē Eņģeļi Amerikā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja