Rakstniekam, žurnālistam un filologam Egīlam Venteram (1964) iznākušas septiņas grāmatas. Tās tikušas gan slavētas, gan peltas par inovatīviem formas meklējumiem un visādiem "postmoderniem" knifiem, taču tradicionālu prozas formu demontāža nav Egīla pašmērķis. Šolaiku fragmenti vairs nav postmodernas lauskas – tie ir koncentrāti.
Daudzviet iepriekš runāts, ka tavi mikroromāni ir tāda forma, kas piestāvot šim laikmetam, jo cilvēkiem neesot laika daudz rakstīt. Bet tajā pašā laikā nākamajās grāmatās motīvi tiek turpināti, tie it kā izplešas. Vai nav tā, ka tavam iekšējam stāstam tomēr pietrūkst vietas tajās īsajās formās un tu pastāvīgi gribi rakstīt garāk?
Vienkārši dzīves ritms ir tāds, ka tu koncentrējies uz tādu apjomu, kas tev šķiet optimāls. Kādā Brodska esejā atradu vietu, kur viņš apgalvo:21. gadsimta Karš un miers būs simt lappušu garš. Principā jau māksla iet uz formas koncentrāciju. Šobrīd mani interesē, kā interaktīvie mediji, piemēram, internets, ietekmē jaunās lasītāju paaudzes attieksmi pret tradicionālo prozu, kas no A līdz Z ir lineāra. Kā nelineārais pasaules skatīšanas modelis ietekmē vai ietekmēs literatūru. Man šķiet, tur ir arī kāda pretruna.
Agrīnajos hiperteksta projektos milzīga nozīme tika piešķirta tam, ka tas ir kaut kas jauns, un ka cilvēki tagad tieši tā arī domā, un ka viņi gribēs nepabeigtību un variācijas, bet vairākos eksperimentos parādās, ka cilvēki tomēr jūtas frustrēti, ja viņiem nav stāsta pabeigtības sajūtas, un ka varbūt, lai arī gribas spēlēties ar iespējām, psiholoģiski mēs tomēr esam orientēti uz tradicionālo.
Runājot par hiperteksta projektu* – nesen mēģināju ieiet Letonikā paskatīties, kādi bija tie teksti – un to vairs tur nav. Tā arī ir viena no interneta problēmām, ka teksti var pazust. Otrs, ka šis interaktīvais piegājiens, pie kā mēs tagad esam pieraduši internetā, literatūrā saskaras ar t.s. papīra pretestību. Proza šai ziņā ir īpaši konservatīva.
Vai esi domājis par to, kā tavs teksts izskatīsies citos formātos – sākot ar vienkārši elektroniskajām grāmatām, beidzot ar sarežģītākām formām?
Stendāls uzskatīja, ka prozai jābūt vienkāršai un sausai kā tiesas protokols, arī man kādreiz likās, ka tai jābūt vienkāršai un vizualizētai, lai tu lasot jūti kaut kādas dimensijas. Bet, runājot par citiem medijiem, tādu īstu risinājumu neredzu. Milorads Pavičs it kā mēģināja atdarināt to, kas citā medijā ir dabisks, tomēr proza izrādīja pretestību. Viens romāns viņam ir kā vārdnīca, cits kā krustvārdu mīkla, vēl kāds jālasa pēc taro kāršu principa. Tas ir interesanti, tomēr internetā mēs tamlīdzīgas ceļošanas problēmas atrisinām ar vienu peles klikšķi. Arī teātrī, ja tev piedāvā kaut kādus lugas nobeiguma variantus, tur ir kaut kas mākslīgs.
Pastāsti par Mainīgo intervenci. Kā tu nolēmi, ka gribi turpināt Merilīnu?
Vispār Merilīna tur iegāja pašā pēdējā variantā, nevis tāpēc, ka apjoms par mazu vai kaut kas cits. Arī Guntis Berelis, kas bija redaktors, teica, ka vajag. Es pats vairāk domāju, ka nevajag: bija viens variants "ar" un viens "bez". Tā ir ļoti bieži, ka paši vienkāršākie un nepretenciozākie darbi izdodas labāk nekā tie, kas ir sarežģītāk ieplānoti un iecerēti. Melanholijas skaidrojošajā vārdnīcā ir divdesmit deviņas lappuses, bet Berelis atzina, ka pēc struktūras tas ir romāns. Bet rakstīju es ilgi. Uzrakstīju kādas 500 lappuses, bet viss beidzās tā, kā beidzās, un tas nav vienīgais gadījums. Vari izdomāt, ka rakstīsi trilleri vai sieviešu romānu, bet, ja tu neļauj sevi nest kādai neredzamai radošai straumei, bet ej pret straumi, tur nekas prātīgs neiznāks.
Varbūt tu esi pārāk kritisks, tu visu izcenzē un ironiski noīsini desmitkārt?
Tas jau notiek organiski, liekais tiek atskaldīts nost, jo man prasās, lai tekstā būtu iekšējais spriegums, nevis lai lasītājs redzētu, ka tajā dienā esmu trīs ar pusi stundu mocījies un kaut ko uzrakstījis. Teiksim, Žorža Sanda tika galā ar vienu romānu un, ja tajā dienā viņai bija paredzēts vēl pusstundu rakstīt, sāka nākamo. Andrejs Upīts rakstīja uzreiz tīrrakstā, bet nezinu, vai tas viņa darbus padarīja aizraujošākus.
Bet tur ir tas paradokss, ka, salīdzinot konkursu darbus, mēdz vērtēt pēc svara – lūk, pusķieģelis, te ir darbs ieguldīts, un te ir mikroromāns. Nu nē, labāk dosim balvu tam, kuram ir redzams, ka četras stundas dienā ir sēdēts. Kāpēc Mainīgās intervences varoņi beigās palika pils pagrabā? Kāpēc viņi netika ārā?
Ideja nāk no Sāmsalas, no Kuresāres ordeņa pils, kur viens no tūrisma objektiem ir "Iemūrētā bruņinieka celle". Deviņpadsmitajā gadsimtā pilī atrasta aizmūrēta celle ar skeletu, kas sēdējis pie galda. Pēc pieskaršanās skelets sabirzis putekļos. Varbūt, ka doma ir no turienes, bet ne ar kādu filosofisku zemtekstu. Bieži vien ir tā, ka tu raksti, un atrisinājums iznāk pilnīgi citāds, "ne no tevis". Tiņģeres pils, starp citu, ir ļoti skaista vieta, ko arī Imants Ziedonis ir apcerējis Kurzemītē. Viņiem ir arī sava leģenda, tāds traģisks mīlas stāsts par vietējo kalponi un vācu muižnieku, kas tur dzīvojis. Daiļā Marianna pilnmēness naktīs joprojām spokojoties pils logos. Tā vieta ir diezgan mistiska, tur bijusi senlatviešu sapulču – tingu – vieta, tāpēc mistiskais spēks, pils slepenie pagrabi, parks ar grotu, kurā atbalss skan no debesīm. Tāda interesanta vieta.
Man ļoti patika Mainīgās intervences pirmā daļa...
Ja Merilīna nāca no pagātnes, šī pirmā daļa ar "new age" elementiem faktiski ir kaut kas no nākotnes iecerēm saistībā ar ezotēriku. Gribētos jau, lai katra grāmata būtu pati par sevi, bet kaut kā iznāk, ka rakstu vienu lielu un nebeidzamu grāmatu.
Atradu, ka pirms pāris gadiem Zinātnieku naktī tu esi lasījis referātu par dabu mūsdienu literatūrā. Tā kā mani interesē šī tēma, pajautāšu, vai vēl atceries, ko toreiz atklāji.
Vispār par literatūrzinātni man ir tāds nepopulārs viedoklis, ka tā tomēr nav īsta zinātne, jo ķīmijā ir formulas, fizikā arī ir likumības, bet literatūrā valda dažādas gaumes un viedokļi. Tā ir pārāk subjektīva, lai varētu tikt uzskatīta par precīzu zinātni. Literatūrzinātni drīzāk varētu vērtēt pēc tā, kādu radošu iespaidu tā atstāj uz rakstniekiem. Federiko Fellīni savulaik teicis, ka Freids mudina domāt, bet Jungs rosina fantāziju, tāpēc ir tuvāks radošam cilvēkam. Disertācija literatūrzinātnē varētu būt drīzāk kā eseja; domāju, ka labi literatūrzinātnieki tā arī raksta.
Ko tev pašam nozīmē kritika, domājot tieši par savu darbu kritiku – vai to lasi, vai tas tev ir svarīgi?
Skarba kritika bieži vien ir daudz vērtīgāka nekā tāda, kad tev nepasaka neko, un tāda pie mums ir vairumā. Kādreiz Guntis Berelis rakstīja subjektīvi un šerpi, bet vienmēr rosinoši. Tagad Latvju Tekstos kritikas vairumā gadījumu raksta profāni, kas nepazīst literatūras drēbi un nespēj salikt kopā divus vārdus.
Vai tu ņemtu vērā, ja tev teiktu, ka "tas ir slikti"? Piemēram, fragmentārisms – slikti – labāk pabeigtas, pilnīgas, saprotamas, pārskatāmas formas?
Bet to jau arī nevar neņemt vērā – vienalga, vai uz ielas kāds kaut ko pasaka vai internetā komentē. Ir viena daļa, kas neietekmējas – varbūt. Bet domāju, lielākā daļa cilvēku uztver diezgan jūtīgi. Tas ir kā apdedzināties pie karstas plīts – otrreiz zemapziņa tevi apturēs. Tu it kā turpini dialogu ar kritiku, un nākamā grāmata ir kā atbildes reakcija. Iepriekšējā grāmatā Radio Luxembourg mēģināju spēlēties ar tādām popkultūras formām kā kriminālromāns, dēku stāsts, bet kritiķi nosprieda, ka esmu pārdevies beletristikai. Bet es joprojām domāju, ka latviešu literatūrā visvairāk trūkst literatūras vidusšķirai un par vidusšķiru. Mums netrūkst intelektuālu romānu par intelektuāļiem un primitīvu lubeņu. Mums pietrūkst labas literatūras.
*Avangarda biedrības Kelvins un sabiedrības Tilde projekts Hiperteksts. Sk.: http://www.letonika.lv/article.aspx?id=parhp vai literatūras mēnešraksts Karogs 2007/11.
rojs2
enne
ludens