Mirsim ar pašcieņu, nesen uzrunā Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda dibināšanas reizē latviešus aicināja dzejnieks Edvīns Raups, šajā aicinājumā koncentrēdams savu sociālpolitisko vērojumu rezultātā radušās bažas par tautas nākotni. Raupa paša dzeja ir nemitīga miršana un augšāmcelšanās, tikai sociālpolitiku gan tur velti meklēt. "Raups atbrīvo vārdu no pasaules; viņa dzeja – tās drīzāk ir vīzijas un redzējumi. Vārds, zaudēdams sakarības ar priekšmetisko pasauli, noslēdzas sevī – un, paradoksāli, tieši šī noslēgšanās piesātina vārdu ar bezgala daudzām jaunām jēgām; vārds top nepārtraukti dzimstošs," tā Raupu raksturojis Guntis Berelis.
Kā dzejnieks un arī kā tulkotājs Raups mirt netaisās, nule klajā nācis viņa sestais dzejoļu krājums mirklis šis un arī tulkotāja "mūža darbs", vēl 80. gadu beigās aizsāktās spāņu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas lekcijas (grāmatu ilustrē Lorkas zīmējumi). Spāņu ietekmi Raupa dzejas stilā tomēr nevajagot meklēt, jo pie šīs valodas viņš ķēries pavēlu, kamēr skolas laikā, ietekmju periodā Raupam tuvāka bijusi franču un bītņiku dzeja.
Egīla Zirņa interviju ar dzejnieku Edvīnu Raupu lasi 11. aprīļa KDi!