Šis ir jau trešais šajā gadā izdotais rakstnieces darbs – iepriekš pie lasītājiem nonācis romāns Sarunas ar Sīko un eseju krājums Naži betonā, kurā apkopotas pēdējo trīs gadu laikā dažādos medijos publicētās viņas rakstītās slejas. Tagad klajā ir nākusi dzejas grāmata, kura ir gan akumulējusi visu šogad piedzīvoto un izturēto, gan arī precīzi aizrādījusi par kādu rakstniecības žanru iztēloto ierobežojumu nepieciešamo pārkāpšanu, – akcentē izdevniecības galvenā redaktore Dace Sparāne-Freimane. Ekstāzes un metastāzes ir reakcija uz notikumiem Ukrainā un skats uz sevi, savu ģimeni un tās pagātni.
Gribu sākt dienu ar "Mūsu tēvs debesīs..."/bet man sanāk –/Eiropā ir sācies karš, bet tavs brālis ir miris 31. decembrī, – iesākas Gundegas Repšes dzejas grāmata. "Dzīvē notika visādas nelaimes, bet vienlaikus arī tāda laime, ka Dace Sparāne, zinot manu vājību uz kladēm, uzdāvināja skaistu kladi ar tīri baltu, trauslu papīru. Es atgriezos pie zīmuļiem, ar kuriem man bija vesela kaste vēl no (Kurta) Fridrihsona laikiem, ļoti labi noasinātiem, un pēkšņi es sajutos nenormāli brīva. Tas ir tāds absurds, ka kaut kas tik necilvēcisks tevi padara tik brīvu, un no manis sāka plūst laukā – nevar saprast, vai tie bija vārdi, vai nebija vārdi," grāmatas atvēršanas svētkos atzina rakstniece.
Dienas grāmatas galvenā redaktore atklāja, ka topošajā rakstnieku pieredzes eseju krājumā, kurš klajā nāks nākamā gada sākumā, rakstāt: "Kopš Krievijas slepkavnieciskā iebrukuma Ukrainā es vairs nezinu gandrīz nevienu atbildi, kālab rakstu un rakstīju. Nezinu, kam kalpo literatūra." Vai esat atradusi atbildi?
To izteicu šoka un mirkļa vājuma stāvoklī, būdama vīlusies visā civilizācijā, tās centienos, sasniegumos, tajos gadsimtu pūliņos mežoni pataisīt par cilvēku. Šī brīža formula man ir ļoti vienkārša – par spīti visam, darīt savu darbu, sirds aicinājumu. Kaut vai kā pēdējo liecinājumu.
Vai kādreiz jums iepriekš ir bijuši šādi jautājumi?
Protams, ir bijuši vājuma brīži – priekš kam tas viss, ja pasaule gāžas uz bezdibeni. Priekš kam tas viss, ja cilvēks nemainās. Tā ir normāla rakstnieka ikdiena, bet kara šoks bija ne ar ko nesalīdzināms.
Varbūt katrs laiks liek pārdefinēt atbildi uz šiem jautājumiem?
Sevi izvaicāt, apšaubīt, pārbaudīt – tā jau arī tāda ikdiena, manuprāt.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 27. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!