VIDEO: Pauls: Kančeli mūzika ir melodiska, kas pietrūkst daudziem latviešu komponistiem
Nevis tā, kā esmu uzrakstījis notīs, bet gan vēl labāk! – pasaulslavenais gruzīnu komponists Gija Kančeli vērtē to, kā viņa mūziku spēlē Raimonds Pauls. Tas iemūžināts albumā R. Pauls plays G. Kancheli, ko izdevis Mūsdienu mūzikas centrs. Klusinātajā, bērnišķa prieka un sentimentālas smeldzes piestrāvotajā kamerdžeza ierakstā Raimonds Pauls pie klavierēm kopā ar kontrabasistu Andri Grunti un bundzinieku Māri Briežkalnu atskaņo Kančeli teātra un kino mūzikas melodijas. Mimino, Karalis Līrs, Ričards III, Dons Kihots, Hamlets un citi tēli, kuru melodiskos skicējumus komponists savulaik apkopojis burtnīcā Vienkārša kino un teātra mūzika klavierēm, guvuši jaunu skanējumu radoši brīvās džeza improvizācijās. Viesis, viens no mūsu laikmeta dižākajiem simfoniķiem, tikai pasmaida par to, ka daudzi viņu pazīst kā Čito grito un citu populāru dziesmu autoru. "Es parasti rakstu lēnu mūziku un arī ļoti lēni runāju. Manās sarunās mēdz būt daudz paužu, tāpat kā mūzikā," tik pašironiski viņš sāka savu nelielo uzrunu CD prezentācijā. Pēdējos desmit gados tieši Rīga kļuvusi par pilsētu, kurā Gijas Kančeli mūzika skan biežāk nekā jebkur citur pasaulē. Tā, it kā Latvijas mūziķi – īpaši vijolnieks Gidons Krēmers, diriģents Māris Sirmais un Valsts akadēmiskais koris Latvija, basbaritons Egīls Siliņš un brāļu Oskara un Raimonda Petrausku un sitaminstrumentālista Riharda Zaļupes Xylem trio – būtu pārspējuši komponista galvenā izdevēja respektablā ECM Records vērienu. Klausītāji Latvijā mīl saviļņojošo mūziku, kuras autoru mēdz godāt par skumjo burvi. Iespējams, zinot, cik ļoti viesim arvien garšojušas fabrikas Laima konfektes, galdu mūsu intervijai atvēlētajā viesnīcas Rīdzene telpā rotā šķīvis, pilns ar šokolādes konfektēm. "Diemžēl man ir diabēts, vairs nedrīkstu ēst neko saldu, tāpēc tagad man tek asaras," komponists nopūšas.
Latvijā jūsu mūzika piedzīvo neparastas pārvērtības – aranžējumus, improvizācijas. To iesāka Xylem trio albumā In the Mood of Giya Kancheli, turpināja festivāla Porta starptautiskais projekts Neparastā izstāde, bet tagad Raimonds Pauls. Kā jums patīk?
Ļoti patīk. Māris Sirmais diriģē to, kas ir rakstīts manās notīs. Gidons Krēmers spēlē, kā esmu uzrakstījis. Savukārt Raimonds Pauls un Xylem Trio spēlē nevis tā, kā esmu uzrakstījis, bet gan vēl labāk!
Šogad jūs pie mums atgriezīsieties, jo Mihaila Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī taps sezonas atklāšanas izrāde Hanuma ar jūsu mūziku. Kas tas būs?
Vispirms izrādi Hanuma iestudēja plaši pazīstamais gruzīnu režisors Roberts Sturua. Tbilisi to noskatījās krievu režisors Georgijs Tovstonogovs, kurš pēc tam to iestudēja Lielajā dramatiskajā teātrī Ļeņingradā. Pēc tam man palūdza uzrakstīt vēl dažus vokālos numurus uzvedumam Muzikālās komēdijas teātrī Odesā. Ziniet, manā daiļradē ir divi opusi, kurus es pats saucu par veneriskiem. Lūk, Hanuma ir šāds "veneriskais opuss", jo to uzveda septiņdesmit (!) teātros visā Padomju Savienībā. Tāda ir arī dziesma Čito grito no filmas Mimino. Esmu savā mūžā uzrakstījis diezgan daudz mūzikas, taču iepazīstinot mani vienmēr piesaka kā šīs dziesmas autoru. Tā nu viena no šīm veneriskajām slimībām ir atnākusi līdz Rīgai. Ceru, ka taps izrāde, ar kuru es varēšu lepoties.
Bet tās septiņdesmit izrādes tā arī vispār neesat redzējis?!
Kā gan es būtu varējis tās redzēt? Tās iestudētas dažādos laikos un dažādos teātros, man nebija iespēju turp braukt, un pirmām kārtām neviens arī neaicināja. No vietām, kur tapa iestudējumi, man pienāca vēstules. Atpakaļadrese bija: Jekaterinburga 6, Arzamasa 16. Visbeidzot sapratu, ka tās ir kaut kādas armijas pilsētas, kurās darbojas lieli militārās rūpniecības kompleksi, un, lai tur strādājošajiem būtu kaut kāda dvēseles veldze, obligāti bija muzikālās komēdijas teātri. Iestudējumi tapa ne tikai militārajās, bet arī citās pilsētās, bet es nezinu, kādi tie bija. Viss notika bez manis, es nevarēju kontrolēt, kas un kā dara.
Tagad gan varēsiet pats Rīgā uzmanīt jauniestudējuma tapšanu. Izmantosiet šo iespēju?
Droši vien atbraukšu iestudēšanas beigu periodā un nedēļu pirms pirmizrādes. Iestudējumu veido Alla Sigalova. Ir brīnišķīgs scenogrāfs, gruzīnu mākslinieks Georgijs Meshišvili.
Esat jau iepriekš tikušies, sadarbojušies ar Allu Sigalovu?
Man ir skaņdarbs ar nosaukumu Tango vietā, kuru uzrakstīju pēc vijolnieka Gidona Krēmera lūguma. Viņš man palūdza to uzrakstīt, kad spēlēja programmu ar Pjacollas mūziku, jo piedevās vēlējās nospēlēt ne vairs Pjacollu, bet kaut ko citu. Alla Sigalova par šo skaņdarbu izveidoja horeogrāfiju, un es to noskatījos televīzijā. Nesen ar viņu satikos saistībā ar Rīgā plānoto izrādi.
Jāatzīstas, neesmu redzējusi jūsu superpopulāro Hanumu. Tik vien zinu, ka tā esot dziesmuspēle.
Tā ir vodeviļa. Turklāt izrādēs spēlēs Xylem trio. Es pats viņus palūdzu piedalīties un uzaicināju uz tikšanos Rīgas Krievu teātrī, iepazīstināju ar direktoru. Man ir cieša pārliecība, ka šo mūziķu dalība atbrīvos mūziku no "etnogrāfisma", kas man nepatīk.
Tomēr tieši gruzīniskais tik neatvairāmi uzrunā jūsu mūzikā. Raimonds Pauls jūsmo par īpašo "gruzīnu aromātu", kas sajūtams katrā jūsu rakstītajā notī. Cik būtisks nacionālais sakņojums šķiet jums pašam?
Es vienmēr esmu uzskatījis un uzskatu, ka daudz svarīgāks ir individuālais pirmsākums, individualitāte. Ja vien šis individuālais pirmsākums ir patiess, tad tas jau kļūst būtisks visai nācijai.
Reiz intervijā apgalvojāt, ka komponists neraksta nācijai, tautai. Teicāt, ka nav ko liekuļot, jo viņš raksta tikai pats sev. To pašu jūs atkārtotu arī tagad?
Jā, to pašu. Ziniet, nācija lieliski saprot, kas tai vajadzīgs un kas ne. Tas ir laika jautājums. Es nezinu, kā būs nākotnē, taču individuālo kvalitāti vienmēr vērtēju augstāk par to, lai noteikti būtu saistīts ar nacionālajām saknēm. Ja individuālais nākotnē piesaistīs izpildītāju uzmanību, tas jau kļūs nacionāls – kā Bēlas Bartoka vai Morisa Ravela jaunrade, ungāru vai franču kultūras vērtība. Jūs nevarēsiet nosaukt nevienu lielu mūzikas personību, kura nepiederētu kādai kultūrai. Pat Karlheincs Štokhauzens tomēr pieder vācu kultūrai. Tāpat kā Raimonds Pauls pieder Latvijas kultūrai un caur to arī kopīgajai Eiropas kultūrai.
Individualitāti mākslinieks var mērķtiecīgi izkopt?
Mūzikā tas ir ļoti vienkārši: ir notis, partitūras vai klavierizvilkumi, kuri, ja neviens tos nespēlē, kļūst par bibliotēku plauktu īpašumu. Bet ar monumentālo mākslu ir pavisam citādi. Piemineklis ar laiku kļūst par noteiktas vietas apskates objektu, pat ja tas ir ļoti slikts. Paiet desmitgades, simtgades, un vienmēr ierodas cilvēki, galvenokārt tūristi no Japānas un nu jau arī no Ķīnas, un to fotografē. Bet patiesībā šim piemineklim vai arhitektūras objektam varbūt nav nekādas mākslinieciskās vērtības. Bet mūzika, ja neatrodas izpildītājs, guļ aizmirstībā.
Šoreiz paspējāt satikties ar visiem saviem draugiem Latvijā?
Galvenais, ka bija gana laika būt kopā ar Raimondu Paulu. Turklāt satikos ar diviem Xylem trio mūziķiem. Taču man ir ļoti žēl, ka diriģents Māris Sirmais tieši tobrīd atradās Vīnē. Es viņu uzskatu par izcilu itin visā: spožs kormeistars, mūziķis un izcils diriģents. Viņš ar Liepājas simfonisko orķestri izveidoja neparasti emocionālu, lielisku mana skaņdarba Stiksa ierakstu. Es esmu ļoti laimīgs, ka to izdeva CD. (Albumā Styx, ko 2007. gadā izdeva britu ierakstu kompānija Onyx. Alta solo – Maksims Risanovs – I. L.)
Kā iepazināties ar Raimondu Paulu un ar jauno, talantīgo Xylem trio?
Bija kaut kāda pieņemšana, kurā viņi bija uzaicināti muzicēt fonā. Es izdzirdēju to, kas man ļoti patīk, – šie mūziķi var spēlēt ļoti klusu! Es piegāju un to pateicu. Tagad jau esam tuvi draugi. Tbilisi 15. janvārī bija manas kino un teātra mūzikas koncerts, kura pirmajā daļā muzicēja viņi. Trio spēlēja lieliski, un viņiem bija lieli panākumi. Drīz būs gatavs koncerta DVD, un es ceru, ka to parādīs arī Latvijas Televīzijā.
Ar Raimondu Paulu iepazinos laikā, kad džezu Padomju Savienībā varēja dzirdēt tikai ārzemju radiopārraidēs, kuras turklāt tika apzināti slāpētas, traucētas. Padomju Savienībā slāpēja ne tikai Amerikas balss politiskās programmas, bet pat Vilisa Hanovera raidījumus, kur skanēja tikai džezs. Tomēr kaut kā pamanījāmies tos noklausīties un būt lietas kursā. Tas bija mūsu paaudzes jaunībā. Daudzi jau ir aizmirsuši, cik nomācoša tolaik bija ideoloģiskā mašīna. Attieksmi pret džezu atklāja jau šī vārda skaidrojums Lielajā padomju enciklopēdijā, kas sākās ar Maksima Gorkija citātu: "Džezs – mūzika resnajiem." Tā vien šķiet, ka Staļins pieļāva lielu kļūdu, atļaujot visā Padomju Savienībā demonstrēt amerikāņu filmu Saules ielejas serenāde, kurā piedalījās Glens Millers ar savu orķestri un skanēja brīnišķīga mūzika. Pie sevis domāju, ka komunistiskās iekārtas pamatus sāka šūpot nevis disidenti, bet svings, jo visa mana paaudze toreiz iemīlējās šajā mūzikā. Taču nebija nekādu iespēju dzirdēt šādu mūziku dzīvajā izpildījumā.
Tikai jau krietni vēlāk, politiskā atkušņa laikā, pie mums brauca Benijs Gudmens un Mels Luīss un notika brīnišķīgi koncerti. Taču, kad uz Tbilisi pirmo reizi atbrauca Raimonds Pauls, es pirmo reizi mūžā dzīvajā izpildījumā dzirdēju mūziku, kuru tā mīlēju. Turklāt varēju arī iepazīties ar pianistu. Kopš tiem laikiem izjūtu pret viņu apbrīnu un sajūsmu. Gāja gadi, un viņš kļuva par mūzikas metru žanrā, kurā strādā, taču es ar lielu gandarījumu un siltumu atceros laiku, kad viņš vēl bija pavisam jauns. Tas bija vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem.
Kas šobrīd ir jūsu radošās uzmanības degpunktā?
Tagad es dzīvoju galvenokārt atmiņās. Jo vecāks kļūstu un jo vairāk tuvojos dzīves finišam – un es to jau jūtu –, jo vairāk atceros visu to labāko, kas noticis manā mūžā. Galvenokārt savus draugus, mūziķus, kuru diemžēl vairs nav šajā pasaulē. Strādāju kā vienmēr. Nesen pabeidzu skaņdarbu pūšaminstrumentu kvintetam – flautai, obojai, klarnetei, fagotam un mežragam. Tas paredzēts kā obligātais skaņdarbs Vācijas radio ARD rīkotajam pūtēju kvintetu konkursam, kas notiek reizi četros gados. Tagad gaidu, līdz uzzināšu, kas man ir sanācis. Kamēr nebūšu to dzirdējis, man ir grūti sākt jelkādu citu darbu. Ir arī citi plāni. Paskatīsimies. Taču, tikko atkal noklausoties, kā spēlē Raimonds, man šķiet, ka, gadiem ejot, ar viņu notiek pilnīgi pretējais nekā ar mani. Viņš spēlē arvien labāk un labāk, un viņam ir arvien vairāk enerģijas. Es to jūtu viņa spēlē, un tas ir brīnišķīgi.
Sacerēt obligāto skaņdarbu starptautiskam izpildītāju konkursam laikam ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo darbam jābūt ļoti virtuozam, grūtību pilnam?
Nē, pilnīgi pretēji! Kad man to pasūtīja, es brīdināju, ka virtuozu mūziku es nerakstu. Es nerakstu arī tehniski grūti izpildāmu mūziku un lūdzu to ņemt vērā. Nebūt nealku komponēt pūtēju kvintetam un domāju, ka mans skaņdarbs nešķitīs interesants, jo mūziķi vēlas parādīt tehnisko varēšanu. Bet man atbildēja: mēs zinām, ka jūs rakstāt lēnu un skumju mūziku, un vēlamies, lai jūs mums kaut ko sacerētu.
Jūsu mūzikas ekstremālie kontrasti, kur monumentāls skaļums mijas ar ilgām klusuma pauzēm, man asociējas ar kalniem. Tu esi uz kalnu takas, bet lejā – bezdibenis…
Par šiem kontrastiem man jautāts tik bieži, ka beidzot izdomāju pavisam vienkāršu izskaidrojumu. Kad jūtu, ka klausītājs var aizmigt, parūpējos, lai viņš uzreiz pamostos. Bet, kad viņš jau ir pamodies, pienāk brīdis, kad jāļauj viņam vēlreiz pasnaust. Kad atkal jūtu, ka viņš var aizmigt, tad… Varbūt tas ir joks, tomēr katrā jokā ir patiesības grauds. Es gan nesaprotu, kāpēc manas mūzikas dinamiskie kontrasti izsauc tādu izbrīnu. Kad pats klausos, piemēram, Bēthovenu – gan simfonijas, gan klaviermūziku –, tur taču arī ir kontrasti. Redzēju Leipcigā nodrukāto Bēthovena 9. simfonijas manuskripta izdevumu. No rokraksta redzams, ka viņš komponējis kā apmāts. Bet visinteresantākais: ja uzrakstīts forte (f) vai ff, viņš to vēl arī apvilcis ar sarkanu apli. Viss rakstīts ar parasto tinti, bet ar sarkanu uzsvērts, kur vajadzīgs pamatīgs kontrasts. Vērojot Bēthovena simfoniju atskaņojumus, tomēr jūtu, ka timpānisti sevi visu laiku apvalda. Viņi nesit timpānus tā kā Stravinska mūzikā. Viņi visu laiku grib palikt rāmjos, lai tikai nebūtu pārāk skaļi. Bet tas nav pareizi. Ir jābūt skaļi, jo Bēthovens tā gribēja!
Tagad komponisti raksta notis uzreiz datorā, kāda vairs apmātība vai melnraksti papīrgrozā… Arī jūs?
Mani darbarīki joprojām ir labs zīmulis, laba dzēšgumija un labs lineāls. Tā, lūk, sēžu. Šo to arī izmetu papīrgrozā. Lai neaizmirstu, idejas uzšņāpju ātri un diezgan virspusēji, taču partitūru cenšos uzrakstīt akurāti, pat izmantojot lineālu. Pēc tam izdevniecībā vienalga pārraksta datornotīs. (Šajā brīdī komponists vairs nespēj atturēties no vēlēšanās uzsmēķēt. Klātesošais Raimonds Pauls gan šaubās, vai to šeit drīkst. Nekur neredz arī pelnu trauku, taču Gijam Kančeli tāds pašam ir kabatā. Sirsnīgi paslavējis viesnīcas saprotošo personālu un restorānu, viņš piebilst: "Pats galvenais, šeit pilnībā respektē cilvēka tiesības. Te ir istaba, kur var sēdēt un smēķēt. Nekur citur viesnīcās tā nav.")
Kur esat sastopams biežāk: dzimtajā Tbilisi vai Antverpenē, kur mājojat Beļģijā?
Beļģijā. Es dzīvoju Beļģijā, bet jūtu sevi Gruzijā. Beļģijā jūtos kā jaunrades namā: ne ar vienu nekontaktējos, neprotu arī valodu un tikai šad tad pa telefonu parunājos ar dažiem mūziķiem, kuri kādreiz atstājuši Padomju Savienību. Tā caurām dienām sēžu un strādāju.
Nepietrūkst gruzīnu sirsnīgā sabiedriskuma, viesmīlības un kopības izjūtas?
Protams, pietrūkst, lai gan daudzi man tuvie cilvēki no dzīves jau ir šķīrušies. Aizbraucis uz Tbilisi, nopirku ļoti labas elektriskās klavieres, aizvedu tās pie tuva drauga, kurš, par laimi, vēl ir dzīvs, un tur strādāju. Strādāju nevis savās, bet viņa mājās. Pie viņa mēdz pulcēties citi draugi – sēž, sarunājas, iedzer, bet es blakusistabā komponēju. Es dzirdu viņus, un viņi – mani. Normāli. Tad uz pusstundu iznāku pie viņiem. Diemžēl iedzert gan vairs nedrīkstu… Liels grēks jau ir tas, ka smēķēju. Antverpenē man tā visa ļoti pietrūkst, tāpēc, kad vien esmu Tbilisi, vēlos būt savu draugu lokā, kuri vēl ir dzīvi. Katru dienu tiekos ar viņiem – ne jau ar mūziķiem, bet jaunības draugiem.
Vai bieži gadījies piedzīvot ko tādu kā reiz starptautiskā televīzijas tiešraidē redzamā aina, kad pasaulslavenais diriģents, Sanktpēterburgas Marijas teātra līderis Valerijs Gergijevs jūsu darba pirmatskaņojumā, "pazudis partitūrā", nervozi šķirsta to turp un atpakaļ?
Tā bija mana, nevis viņa vaina. 2003. gadā, kad Gergijevam tuvojās piecdesmitā jubileja, Roterdamas filharmonijas simfoniskais orķestris, kurā viņš bija galvenais diriģents, palūdza mani uzrakstīt jubilejai veltītu simfonisko skaņdarbu. Es uzrakstīju, bet pēdējā brīdī nolēmu mainīt beigas. Palūdzu Gergijevam īsi pirms darba izskaņas vēlreiz atskaņot partitūras pirmās divpadsmit taktis, tāpēc viņš šķirstīja partitūru turp un atpakaļ. Taču 2008. gadā, kad izcēlās Krievijas un Gruzijas karš, Gergijevs atbrauca ar šo orķestri uz Chinvali pilsētu, kur sniedza koncertu karā bojāgājušo tautiešu osetīnu piemiņai. Pēc tam es intervijā Radio svoboda izteicos, ka tāda mēroga mūziķim koncertu pieklātos veltīt ne tikai osetīniem, bet arī gruzīniem. Tas būtu normāli. Reaģējot uz karadarbību Abhāzijā, es uzrakstīju skaņdarbu, kuru veltīju kara upuriem – abhāziem un gruzīniem. Es to nosaucu Wingless – bez spārniem –, domādams par jaunajiem cilvēkiem, kuri nepaspēja pacelties spārnos, jo mira šajā bezjēdzīgajā karā. Kopš tā laika manas un Gergijeva draudzīgās attiecības ir atsalušas. Tomēr nesen altista Jurija Bašmeta sešdesmitās jubilejas koncertā Maskavā Gergijevs diriģēja arī manu Styx. Mēs tikāmies, apskāvāmies, tomēr šīs attiecības vairs nav tādas kā agrāk. Es to jūtu, un, šķiet, arī viņš.
Vai Gruzija ar savu jauno prezidentu Giorgiju Margvelašvili, kurš skatās Krievijas virzienā, iet īsto ceļu?
Es vienmēr esmu bijis plusu un mīnusu teorijas piekritējs. Iepriekšējā prezidenta Mihaila Saakašvili laiks sākās ar plusa zīmi, es pats toreiz par viņu balsoju. Bet ar laiku mīnusi diemžēl sāka dominēt pār plusiem. Acīmredzot vara un krēsls kļūst tik iekārojami, ka cilvēks aizmirst, ka viņš uz šīs zemes ir tikai uz laiku. Arī tagad ir daudz plusu, taču es jau sajūtu mīnusus, un man ļoti gribētos, lai to būtu mazāk. Bet par attiecībām ar Krieviju – man ir žēl, ka to šodien nav vispār. Gruzīnu jaunā paaudze vairs neprot runāt un lasīt krievu valodā. Tas ir ļoti slikti. Bet pie tā esam vainīgi ne jau mēs, bet lielā puse. Šodien divdesmit procentu Gruzijas zemes ir okupējusi Krievija. Tur tagad it kā ir Dienvidosetijas Republika un Abhāzijas Republika. Gruzīni no turienes jau ir izdzīti, taču tā vienmēr bijusi Gruzijas zeme, kurā mēs ar prieku sadzīvojām ar osetīniem un abhāziem. Jau gadiem pirms 2008. gada vasaras kara Krievija tur sāka izsniegt iedzīvotājiem Krievijas pases. Nu kas tas ir?! Kāpēc suverēnas valsts teritorijā jāizsniedz Krievijas pases? Ar to arī viss sākās, pakāpeniski šīs zemes pārvēršot par placdarmu. Tagad tur stāv Krievijas armija – karabāzes, kas vērstas nevis pret Gruziju, bet pret neeksistējošām, pašu izgudrotām briesmām, kuras it kā apdraudot Krieviju.
Vai XXI gadsimtā cilvēce, jūsuprāt, kļūst gudrāka, saprātīgāka? Mums ir labākas nākotnes cerība?
Nē, nekas nemainās. Domāju, ka viss virzās uz ko sliktāku, un galvenais iemesls ir reliģiozais fanātisms. Man vienmēr bija licies, ka ar laiku notiks dažādu reliģiju tuvināšanās, taču notiek pilnīgi pretējais. Aiza starp reliģijām kļūst tikai dziļāka. Par ko gan runāt, ja pat Romas katoļu un krievu pareizticīgo baznīca nevar atrisināt kaut kādas savstarpējās problēmas, lai stāvētu uz vienas platformas. Bet blakus islāma valstīs notiek cīņa starp kaut kādiem klaniem, kas cits citu iznīcina, notiek terorakti. Nu kā var uzskatīt, ka kļūst labāk? Tas – globālajā līmenī. Bet tā jau kaut kādi uzlabojumi notiek. Nevar, piemēram, salīdzināt Rīgu šodien un pirms trīsdesmit gadiem. Tās ir dažādas krāsas. Es jau sen dzīvoju Eiropā un Rīgā jau sāku justies tā kā Beļģijā. Visas trīs Baltijas valstis ir atgriezušās tur, no kurienes tās ar varu tika izvilktas uz zināmu laiku. Bet mūs tur ievilka pēc mūsu pašu lūguma pirms divsimt gadiem… Vēsturiski tā ir ļoti liela atšķirība: mēs bijām pilnīgā musulmaņu ielenkumā, un, kad bija atlikuši labi ja 600 000 gruzīnu, viens no Gruzijas valdniekiem bija spiests lūgt Krievijai patronāžu. Līdzīgi arī Armēnija šobrīd ir atkarīga no Krievijas: no vienas puses – Turcija, no otras – Azerbaidžāna, starp tām bija karš – Kalnu Karabaha. Šī problēma pastāv un pastāv, un atkal vainīgs ir reliģiozais fanātisms.
Vai aktīvi sekojāt olimpiskajām spēlēm Sočos?
Nē, ziemas olimpiskās spēles mani tā neinteresē kā vasaras olimpiāde. Man ļoti patīk vērot tenisa un futbola spēles. It īpaši jau tāpēc, ka pats jaunībā spēlēju tenisu un redzu, ka tas teniss, kāds bija toreiz un ir tagad, ir divas dažādas pasaules.