Man ir jaunības maksimālisms – tā par izvēli ķerties pie Blaumaņa, Gorkija un Strindberga tekstu iestudēšanas saka režisors Elmārs Seņkovs. Viņam šī ir tikai ceturtā sezona teātrī. "Es gribu tagad un visu! Saprast, kas ir vecums, kas ir liktenis, laime… Kad taisīju Nāves deju, pieredzējuši režisori par mani smējās: "Mēs pat neko tādu neņemam, ko tu, jaunais čalīt, saproti no tādas naidpilnas laulības?" Neko! Taču man ir interesanti." Ķerties pie Šekspīra un Čehova Elmārs gan vēl vilcinās, bet uzsver – sarežģīti darbi viņu nebiedējot. "Es ātri attālinos no izrādēm, kuras ir labi iesaiņotas un ērtas gan man, gan skatītājam. Tās, kuras šķiet nepabeigtas, cilvēku nesaprastas, man šķiet daudz vērtīgākas, tur ir lielāki meklējumi."
Cik svarīgs ir kritiķu novērtējums? "Vienmēr pēc pirmizrādes liekas, ka pastkastītē Kultūras Dienas vietā ir laika bumba, bet esmu izdzīvojis visādus variantus – man ir bijis arī pusābolītis." Savukārt rudenī iegūtā Spēlmaņu nakts balva par labāko režiju (Ezeriņš Nacionālajā teātrī) Elmāra Seņkova mājās piedzīvojusi otro dzīvi – Elmāra meita tās izskatu atsvaidzinājusi ar sarkanu marķieri. Teātris nešaubīgi ir svarīga režisora dzīves daļa, bet Elmāram patīkot par to paironizēt: "Tas atgādina, ka nevajag aiziet teātra fanātismā."
23. aprīlī pirmizrādi Nacionālā teātra Aktieru zālē piedzīvoja franču dramaturga Žana Anuija Antigones iestudējums Elmāra Seņkova režijā. Žans Anuijs XX gadsimta sākumā piedāvāja pārrakstīt senos mītus un sengrieķu traģēdiju sižetus, lai pārbaudītu to dzīvotspēju mūsdienu cilvēka pasaules izpratnē. Elmāru Seņkovu interesējis, vai Antigones ideālisms mūsdienu cilvēkam vairs nešķiet sirdsgudrs. "Lugā ir daudz cinisma un bezspēcības. Antigonei ir stipri jāpacīnās, lai mēs noticētu, ka viņas taisnība nav muļķīga." Režisors gan lūdz viņa izrādes tapšanas laikā dzimušās pārdomas neuztvert pārāk nopietni: "Tas tikai aprobežo, sašaurina skatītāju domāšanu." Dienā, kad tiekamies, Elmārs vēl cenšas izdarīt izvēli starp pieciem potenciālajiem izrādes fināla variantiem.
Kurā brīdī izrāde ir pabeigta?
Oficiāli, kad tā nonāk pie skatītājiem pirmizrādē. Protams, var turpināt strādāt. Izrāde nekad nebūs pabeigta, bet es apstājos, kad nododu to skatītājam. Mēģinu attālināties. Sajūta ir līdzīga, kā atstājot bērnu bērnudārzā vai pie auklītes. Viss – es nepārdzīvoju, es aizmirstu, lai man nav par to jādomā. Tā, protams, ir tāda mānīšanās. Tāpat ik pa laikam aizbrauc paskatīties, kā iet, un tad, kad redzi realitāti, tā ir vai nu patīkama, vai nepatīkama. Pa vidu nevar būt.
Ja nepatīk, meties labot?
Pasaku norādes aktieriem, bet ir ļoti grūti. Man ir sajūta, ka tā ir atgriešanās pagātnē. Tas ir gandrīz kā atgriezties nevieglajās dienās – viss ir sarežģīti, emocionāli.
Sazinoties ar tevi nedēļu pirms pirmizrādes, man gan radās iespaids, ka iestudēšanas process ir mierīgs.
Kad tuvojas tā briesmīgā diena, sāc aizvien vairāk šaubīties, domāt, vai kaut kur kaut kas nav šķērsām. Daudz intensīvāk domā par lielām lietām – vai tas, ko gribēji, tur ir vai nav, vai tā ir tikai ilūzija. Kad nāk pirmie skatītāji, kas vērtē, ir sarežģīts laiks. Uzmanīgi jāizvērtē, vai viņu viedoklis noder vai ne. Varbūt pēkšņi tiek norādīts uz kādiem robiem, kurus neesi pamanījis, un jādomā, kā visu atrisināt. Es pieļauju, ka tā ir visiem māksliniekiem. Pienāk brīdis, kad liekas – ceļa, pa kuru ej, nav, esi jau sen nomaldījies mežā.
Tā ir maldīga sajūta?
Jā, sāc visu apšaubīt. Patiesībā esi uz pareizā ceļa, bet reizēm ir arī tā, ka stipri maldies. Protams, gribas ticēt labākajam – tam, ka viss ir kārtībā. Citādi sāc taisīt paniku, visu mainīt un griezt pēdējā brīdī, sačakarē vēl vairāk.
Kas ir tas, kas notur pie zemes?
Lai cik dīvaini liktos – nofilmētā caurlaide (mēģinājumi neilgi pirms pirmizrādes – E. G.). Aizeju mājās vai teātrī pilnīgā mierā, vienatnē noskatos izrādi caur objektīvu – stacionāru kameru.
Atsvešināti redzi, kas strādā un kas nestrādā, – labāk dzirdi melus, jūti ritmu, redzi kompozīciju, jo neesi tajā enerģijas laukā. Režisoram ir jāmāk paskatīties uz izrādi distancēti kā skatītājam. Ir jāsaprot, vai viņš uztvers to, ko esi tur ielicis. Mēs varam ielikt visādus dziļus un tālus zemtekstus. Reizēm pat liekas – kā jūs nesaprotat? Taču viņi nav vainīgi. Tu vienkārši neesi precīzi nostrādājis, lai šī informācija atnāktu. Tas ir vienīgais mūsu profesijas uzdevums – savu vēstījumu nodot skatītājam. Pati augstākā pilotāža ir nodot informāciju metafiziskā līmenī, bet reizēm mēs neprotam pasniegt pat skaidru tekstu, nemaz nerunājot par metafiziku.
Kur meklē iedvesmu, strādājot ar materiālu?
Skatos, kas notiek teātra pasaulē, galvenokārt Eiropā. Cenšos saprast, kas pašlaik ir teātra meinstrīms – aktuālā forma, arī tēmas un idejas, par ko tiek runāts. Tā daru, lai neatkārtotos vai kaut ko aizņemtos. Kopēt es neprotu, māku tikai aizgūt kādu sajūtu un to transformēt formā. Vienu brīdi skatījos tikai klaunādes, cirku. Ieguvu to sajūtu, ritmu un no tā veidoju savu formu. Tā uztaisīju Ezeriņu, kas beigās sanāca ekspresionisms.
Man liekas, ka šajā profesijā galvenais ir gaumes sajūta. Režisoram jāpiemīt labai gaumes izjūtai, humora izjūtai un vēlams būt gudram. Trīs būtiskas lietas.
Tev piemīt?
Nezinu, vai ir pietiekamā daudzumā un proporcijās. Humora izjūtu nevar iemācīties…
Gaumi var attīstīt.
Jā, gaumi var. Tāpēc mums Māra Ķimele (Elmāra Seņkova režijas pasniedzēja – E. G.) lika staigāt pa izstādēm, iet uz galerijām, skatīties gleznas. Man patīk pirkt mākslinieku grāmatas. Mēģinu kopt savu gaumes izjūtu, piespiest sevi klausīties laikmetīgo mūziku.
Ikdienā daudz domā par savu profesiju?
Jā, ļoti. Citreiz pat par daudz. Visu laiku sevi vērtē, apšaubi. Katru savu izdarīto soli, katru izrādi. Kad izrāde ir gatava, nekad neesi apmierināts. Vienmēr domā – ak Dievs, kāpēc es uztaisīju tieši tādu? Kamēr strādā, par to nedomā, bet pēc tam liekas – teātrim tādam nav jābūt. Visas izrādes, kuras man ir bijušas, es ļoti mīlu un novērtēju, nesaku, ka tās ir sliktas, bet es tās visas apšaubu. Skatos un domāju – otrreiz tādu netaisīšu.
Vismaz neatkārtojies.
Mēģinu katrā izrādē noteikt sev kādu izaicinājumu. Tagad – nospēlēt Antigoni bez rekvizītiem, atteikties no režisoru trikiem.
Tas ir sapnis par telpas tīrību?
Sapratu, ka butaforiskas lietas traucē aktierim paveikt to, kas ir jāizdara.
Un tad aktieri saka – nav kam pieķerties.
Jā, bet vienu es varu skaidri pateikt – ikvienam aktierim vajadzētu iziet pārdzīvojumu tukšā telpā. Tad ļoti labi var pateikt, kurš ko var un nevar izdarīt. Aktieri, kuri meklē izaicinājumus profesijā, dievina šo lietu, novērtē. Arī kā režisors saproti, cik daudz vari izdarīt, cik spējīgs esi.
Kas tev rada drošības sajūtu par to, ka rīkojies pareizi?
Režisoram ir svarīgi, ka aktieri un teātris viņam uzticas. Ja es ticu, ka man nav ko zaudēt, varu strādāt ar pārliecību. Ko es varu zaudēt? Darbu, savu izrādi… Tāpat varēšu taisīt teātri.
Latvijā samērā reti režisoru darbus vienkārši noņem no repertuāra. Tev laikam tā ir gadījies ar Manu nabaga tēvu.
Jā, to vairs nespēlēs. Es nepārdzīvoju. Tikai žēl, ka aktieri nepaspēja līdz galam izspēlēties. Man ir bijušas ļoti labas izrādes, izrādes, kuras noņem, kuras nepamana… Neiešu raudāt par to, kam esmu ticējis, tikai tāpēc, ka tas nav saprasts.
Izrāde ir izdevusies, bet neviens nesaprot?
Jā, tomēr tā nav skatītāju vaina. Acīmredzot nevienu tas neinteresē. Nabaga tēvs bija tāds piedzīvojums, kāda otrreiz, iespējams, nekad nebūs, – tāda nekaunības, brīvības sajūta Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves.
Runājot par Nacionālā teātra Lielo zāli – šķiet, vienmēr ir ļoti konkrēts viedoklis par to, kas interesē skatītāju.
Es vispār sāku apšaubīt, vai labs dramatiskais teātris uz lielās skatuves ir dzīvotspējīgs, lai varētu nospēlēt 50 izrāžu. Nenoliedzami Jaunajā Rīgas teātrī ir, bet arī tie nav dramatiski darbi, tās ir komēdijas – Revidents, Latviešu mīlestība, Garā dzīve… Agrāk Nacionālajā teātrī Ilgu tramvajs bija notikums, cilvēki uz to nāca, bet vai mūsdienās tas ir iespējams? Vai tas ir atkarīgs no režisoriem vai mūsdienu cilvēka interesēm? Sāc domāt, kas cilvēkam vajadzīgs, ko viņš grib šajā ne īpaši vieglajā laikā. Skaidrs, ka skatītājs mūsdienās ir vairāk tendēts uz gudru vai mazāk gudru izklaidi. Nenoliedzami ir grūti piepildīt lielo zāli ar 800 vietām, tāpēc ļoti gribētos zāli, kurā būtu 300 vietu.
Pašlaik tu jūties ērti mazajās zālēs?
Gribētu strādāt vidēja lieluma zālē. Tas man pašlaik ir atbilstošākais, taču pagaidām jūtos labāk mazajās zālēs savas brīvības, neatkarības dēļ. Taisu to, ko uzskatu par sev kā māksliniekam vajadzīgu, nedomājot par kontekstu. Tur varu veidot savu rokrakstu, strādāt ar aktieriem daudz intīmāk, tuvāk. Lielajā zālē tam nav laika. Tā pieprasa dabūt ideju pāri rampai, bet, ja aktieris pārforsē, tā jau ir stilistikas un gaumes lieta. Saglabāt aktiera spēli jūtīgu un precīzu – tas prasa lielāku piepūli gan no aktieriem, gan režisora, darbu ilgāk nekā divus mēnešus, bet mums ir tikai 10 dienu, kurās varam strādāt gatavajā scenogrāfijā.
Vai kā Nacionālā teātra štata režisoram izrādes iestudēšanu tomēr nav iespējams pastiept garāku?
Nē, jo jārēķinās ar aktieriem, kuri ir noslogoti citās izrādēs. Protams, es varētu četrus mēnešus iestudēt vienu izrādi – pētīt, eksperimentēt, mainīt konceptu –, taču aktieriem ir citi darbi, viņiem jāiet pie cita režisora.
Tev ļoti nozīmīgs ir kopradīšanas process ar aktieriem?
Viena lieta ir izdomāt kaut ko vienatnē mājās, bet tu nezini, kā uz tavu ideju reaģēs aktieris. Vari mājās radīt injekciju, bet, iepotējot to aktierim, var būt tāda reakcija, kādu neesi gaidījis. Tātad ar pacientu jārunā… Tās lomas ir tādas, ar kurām tomēr rakājies viņa dvēselē. Mēs nepazīstam viens otru, nezinu, kas slēpjas aktierī, it īpaši, ja iepriekš nav strādāts kopā. Režisoriem, kuriem ir sava aktieru trupa, nenoliedzami ir daudz vieglāk uztaisīt izrādi pat mēneša laikā. Man gandrīz katrā izrādē ir jauni aktieri. Ja kļūstam par domubiedriem, es labprāt ar viņiem strādāju otrreiz, tomēr nekas nav piespiedu kārtā. Piemēram, ja aktierim nav pieņemami tavi uzskati, paņēmieni, morāles principi, vienmēr ir tiesības pateikt – nē. Citādi tas nav produktīvi – darīt kaut ko sakostiem zobiem. Tad darbā nav sirdsmīlestības.
Neatzīsti izteikti autoritatīvu režijas stilu?
Reizēm no aktiera nevar dabūt ārā lietas neiesitot, bet iesitot sāp. Tā nav slikta metode, bet aktieri nav tik dumji, lai sevi mocītu, teiktu – varētu pašnāvību izdarīt, lai tikai nav jāiet strādāt pie tā režisora. Režisoram reizēm ir jābūt tam velnišķīgajam. Tiesa, es tādas radikālas metodes nepiekopju, jo neesmu mācījies pie despotiskiem režisoriem. Ja man būtu tāda slava, neviens ar mani nestrādātu. Man nebūtu rezultātu, neesmu radīts, lai aktieri kaut kādā veidā iznīcinātu. Jebkurš pāridarījums nāk atpakaļ.
Cilvēki norobežojas?
Jā, nejauši vai jauši. Tas ir riskanti. Lielākoties režisori, kuri tā ir darījuši, paliek vientuļi. Tomēr viņi nav slikti mākslinieki.
Spēlmaņu naktī esi kronēts par labāko teātra režisoru Latvijā.
Smieklīgi, vai ne? Visi to jau ir aizmirsuši.
Nejūti, ka no tevis gaidītu izcilību?
Īsti ne. Varbūt vienīgi no kritiķu puses, jo tā ir viņu atbildība. Varbūt mani vērtē citādi. Man ir svarīgi, ka kritika ir pateikusi, ka tas, ko es daru, ir forši. Es to neuztveru kā uzstādījumu – tagad taisi vēl labākas, bet – taisi, mēs skatīsimies, kas tur sanāks.
Atbildība vairāk ir pret kolēģiem, kā viņi mani novērtēs. Negribas iegāzt komponistu, kostīmu mākslinieku, scenogrāfu darbu. Nāves dejā man bija atbildība pret Andri Freibergu, jo viņš man palīdz, un man jāpalīdz viņam, lai viss izskatās labi. Tas man ir svarīgi – atbildība pret teātri un aktieriem, ka viņi spēlēs labā izrādē.
Tātad tev svarīgāks ir pats process, nevis tas, vai rezultāts ir labāks par iepriekš paveikto?
Jā. Šī izrāde būs citāda – es tā parasti saku. Tā man ir vieglāk. Protams, gribas, lai katra būtu arī labāka.
Kāda tev ir bijusi šī sezona?
Man ir bijušas trīs izrādes: Mans nabaga tēvs, kuru vairs nerāda, Nāves deja un tagad Antigone. Tādi drūmi darbi, bet tā ir nejaušība. Šo sezonu esmu noslēdzis ar eksistenciālu izrādi par to, vai mūsu laikmetā vēl var pastāvēt ideālisms.
Tas labi sasaucas ar sociālpolitisko situāciju.
Šī ir mana pirmā politiskā izrāde. Mans nabaga tēvs risināja sociālus jautājumus, savukārt Nāves deja bija vairāk eksistenciāla. Antigone ir politiska nevis tādā ziņā, ka runā par mūsu politisko situāciju, bet gan laikmetu, kurā jāsaprot, kas īsti esmu. Vai Kreons? Cik liela vieta paliek manai Antigonei – iekšējai kustībai pret izdomātā cilvēka Kreona likumiem, pieņēmumiem? Vai nav tā – ja esi ideālists, reizēm sevi padari par muļķi? Tā it kā nevajadzētu būt, bet šī loma mūsdienās tāda ir kļuvusi. Mēģinām būt rafinētāki, gudrāki. Gūstam lielāku labumu, ja spējam izlavierēt starp izdomātiem noteikumiem, pienākumiem. Šīs idejas virmo gaisā, visi runā par vienu un to pašu, tikai citās formās. Jautājums tikai – vai no tā ir kaut kāda jēga.
Tev šķiet, ka, par to runājot, vari kaut ko mainīt?
Nē, es tikai gribu, lai cilvēki dabū līdzpārdzīvojumu, paanalizē savu situāciju. Neviena izrāde neko nevar mainīt! Politiskais teātris nav domāts, lai kaut ko mainītu un ietu ar plakātiem. Var tikai rosināt analizēt, lai cilvēks vēlreiz saprot savu atskaites punktu, to, kur viņš ir. Ikdienā mēs par to aizmirstam, darām savu darbu no rīta līdz vakaram, domājam par panākumiem. Arī mākslinieki domā par to, lai pašiem būtu labi, lai būtu spicē, lai būtu labi izdarījuši darbu. Taču apsēsties un padomāt, kā vārdā tu vispār to dari… Pa īstam uzdot šo jautājumu nav laika. Teātris ir vieta, kur, atnākot noskatīties uzvedumu, vari padomāt. Lugā Antigone pēdējie vārdi skan – ir cilvēki, kuri kaut kam ticēja, ir cilvēki, kuri nekam neticēja, un būs cilvēki, kuriem ir pilnīgi vienalga, ko viņi ir redzējuši un sajutuši. Tā ir tava izvēle.
Politiskais teātris pašlaik Eiropā ir ļoti aktuāls.
Jā, vācu režijā tas pašlaik ir topā. Es ticu, ka tā nav tikai modes lieta, ja cilvēki to skatās. Teātris viņiem ir kļuvis par platformu, kur analizēt savu sociālpolitisko situāciju. Acīmredzot viņiem pašlaik nav vajadzības rakņāties cilvēka emocionālajā pasaulē.
Tomēr jāpiekrīt Gundaram Āboliņam, kurš kādā intervijā teicis, ka mums nav jālec līdzi Eiropai. Protams, jāsaprot, kas tur notiek, nevaram iepalikt, bet attīstoties mums, iespējams, jāpaņem vērtības no krievu skolas un jāuztaisa labs hibrīds, ar kuru varam būt īpaši teātra pasaulē.
Vai tev ir ideja, kāds varētu būt ideālais Latvijas teātris?
Nē, vēl neesmu sapratis, kādam ir jābūt mūsdienu teātrim. Tomēr man ir skaidrs, ka ideālais teātris ir jebkas, kas tevi no izrādes sākuma līdz beigām notur, ierauj iekšā. Tas var būt jebkādā formā, izskatā, jebkurā zālē, bet, ja darbs paņem tevi savā varā no pirmās minūtes, tas ir ideālais teātris. To arī mēs, režisori, divus mēnešus darām – mēģinām saprast, kā noturēt intensitāti. Nesanāk. Citreiz izrāžu laikā sev jautāju – kāpēc es domāju par to, kā viņi tās gaismas uzlikuši?
Vai izrāde ir slikta, ja, to skatoties, rodas tehniski jautājumi?
Nav! Tur jau tā lieta. Tu vienkārši neesi izrādē. Viss! Skaties un domā par tām gaismām vai par to, cik tas viss maksājis. Cik stulbi! Kā dabūt to brīnumu, ka skatītājs ir absolūti iekšā izrādē, kā bērns, kurš skatās multenes? To uztvere ir pilnīgi zombējoša. Es domāju, ka teātris arī var panākt tādu efektu.
Varbūt pie vainas ir mūsu rafinētais prāts.
Es tev piekrītu. Visticamāk, mēs esam tā aizsargājušies, ka, konstatējot, ka jau pusstundu esam aizrauti, visdrīzāk paši nobītos. Mums ir aizsargmehānismi, kuru bērnam nav. Viņš no tā nebaidās.
Kādi ir tavi plāni nākamajā sezonā?
Mēģināšu pieturēties pie trim iestudējumiem sezonā. Būs viens darbs festivālā Homo Novus, jo no Gundegas Laiviņas nāca piedāvājums, kas likās interesanta un laba iespēja. Taps divi darbi Nacionālajā teātrī – Lielajā un Jaunajā zālē. Uz lielās skatuves būs norvēģu klasika. Ir piedāvājumi arī no citiem teātriem, kurus vēl izskatīšu. Varbūt kaut kas atkal taps Rīgas Krievu teātrī.
Antigone
Nacionālā teātra Aktieru zālē
5., 21., 27.V plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15