Viesmīle vairākas reizes pārprasa, nespējot noticēt, ka pašlaik Latvijā populārākais – kamēr Prāta vētra klusē – pašmāju dziedātājs Dons jeb Arturs Šingirejs patiešām vēlas glāzi krāna ūdens ar citronu, nevis Hello Kitty Fillico, Aquadeco vai vismaz Evian noteiktā temperatūrā. To viņš iemācījies Londonā, kur krodzinieki neļaunojas, ja paprasi tap water, kas ir par baltu velti. Artura mīļākais krogs Rīgā esot I Love You, kurā viņš bieži redzēts spēlējam šahu ar savu muzikālo partneri Kasparu Ansonu. Starp citu, Donam, kurš kļuva pazīstams kā pirmā televīzijas šova Talantu fabrika dalībnieks, mēdz būt gan paģiras kā parastajiem mirstīgajiem, gan tieksme ēst ļoti asus un gaļu saturošus ēdienus, turklāt daudz, savukārt alus liekas rūgts un pretīgs gluži kā mazam bērnam.
Vai tev kāds ir teicis, ka tava balss neatbilst izskatam? Es to sapratu Mūzikas ierakstu gada balvas nominantu izziņošanas pasākumā, kad pie klavierēm dziedāji Nacionālajā teātrī.
Izskatos pēc salda džeka un dziedu zemā balsī? Turklāt tev tā likās, pat sēžot man aiz muguras? Es nekad neielieku sevi kādā kategorijā – saldais, skarbais džeks, rokeris vai reperis... Man nav laika par to domāt.
Izskats ir tas, ko redzu, bet tagad, kad tu runā, es arī dzirdu, ka tu esi viens no tiem retajiem dziedātājiem, kurš runā tādā pašā balsī, kā dzied. Tas ir kompliments.
Katram ir savs dziedāšanas veids, taču man atmiņā palicis Jaunā viļņa režisora Aleksandra Revzina teiktais: dziedāšana ir tā pati runāšana – tu vienkārši stāsti savu stāstu un, kad pieliec klāt emocijas, tad jau dziedi. Protams, tās skaļās un augstās notis man arī ir katrā otrajā dziesmā – es pats sev esmu uzrakstījis tādas partijas, lai iezīmētu nedaudz precīzāk emociju līkni. Ja es stāstu, kas reāli noticis manā dzīvē, ar patiesām emocijām, tu to klausīsies ar lielāku aizrautību, nekā ja es tev lasīšu pasaku bez emocijām no lapas.
Tu taču neraksti dziesmām vārdus pats – to dara Ingus Bērziņš. Vai tev negribas pašam savus stāstus stāstīt?
Es jau to emociju tur tik un tā ielieku. Man tagad būs nākamā dziesma, kas nāks ārā martā, – Tev piedzims bērns –, tajā ir mans teksts un mana mūzika. Tā būs jaunajā albumā Varanasi.
Kāpēc Varanasi (Vārānasī – red.)? Esi pats tur bijis?
Nē, neesmu gan. Tā ir vecākā pilsēta Indijā un svētvietu Meka. Signāls – tā ir trauksme, Varanasi – miers un harmonija. Iņ un jan. Šis albums būs ļoti tuvu Signālam – tikai pusgadu pauze. Man bija doma laist ārā dubultalbumu, taču tad tas būtu iznācis tikai šogad.
Tie abi ir kā komplekts?
Jā. Ja tev ir Signāls, tev vajag dabūt arī otru medaļas pusi (sameklē telefonā Varanasi vāku un rāda – U. R.). Te uz šī logo, kas saglabājas nemainīgs, Signāla vietā būs rakstīts Varanasi. Nākamais albums Sibīrija arī būs ar to pašu logo. Tas iznāks 2015. gada janvārī.
Uz Varanasi neaizbrauci. Uz Sibīriju brauksi?
Jā. Tiek jau atlasītas dziesmas un skices, kuras ņemšu līdzi kā darbarīkus, un, protams, es braukšu uz Sibīriju rakstīt kaut ko klāt. Uz Varanasi es arī paspēšu vēl aiz braukt.
Nebaidies, ka aizbrauksi un tur atklāsi, ka visu esi uzrakstījis nepareizi?
Tur nav nekāda sakara tieši ar ģeogrāfisko Varanasi. Tas vairāk nozīmē, ka tu dodies uz šo harmoniju un mieru, gūsti kaut kādas atziņas, kuras centies izmantot – realizēt dzīvē.
Pastāsti, vai tu vispār biji arī pirms Talantu fabrikas?
Jā. Piedzimu 1984. gadā. Sāku iet Saldus mūzikas skolā piecu gadu vecumā un to pametu, kad bija vienpadsmit. Izdomāju, ka man nevajag spēlēt klavieres. Gribējās mopēdus un močus skrūvēt, jaunsargos iestājos, ļoti sports aizrāva, bet mūziku visu laiku klausījos. Dziesmas no Queen kasetes Greatest Hits, kas man visu laiku gāja uz riņķi, zinu no galvas. Maģi nopirku par pirmo nopelnīto naudu – četru vai piecu gadu vecumā. Mamma, kas strādāja pionieru nometnē, mani paņēma līdzi uz lauku, kur palīdzēju vākt cukurbietes. Es jau nezināju, ka par to maksās, un tā nopelnīju sev VEF maģi, pats to nezinot. Pirms tam patafonā ļoti daudz klausījos pasakas, Čelentāno un Reja Čārlza plati, kur bija arī Yesterday. Septiņpadsmit gados atkal sāku spēlēt klavieres – iepatikās – un rakstīju kasetēs, kā es dziedu. Pēc tam klausījos paātrināti – pašam smiekli. Atceros to dienu – tas bija, kad Rīgā mācījos par pavāru...
Kāda tev kā pavāram liekas pica, ko mēs ēdam?
Ir OK... Toreiz bieži stopoju – naudas nebija, un arī ļoti patika tas process. Iepazinos ar foršiem cilvēkiem, un viens no tiem bija Ojārs Grīnbergs (pirmās Fabrikas uzvarētājs, tagad fotogrāfs – U. R.) – viņš teica, ka rakstot dzeju. Es teicu: super, es esmu mūziķis, lai iedod kādu tekstiņu. Un tad es uzrakstīju savu pirmo dziesmu – Ja es būtu vējš. Pavāru skolā bija kursa biedrs Artūrs, kurš spēlēja ģitāru, es klavieres, un pie bungām mums bija ansambļa vadītājs – Juris Veremejs no Opus Pro. Uztaisījām pirmo koncertu skolā, kur vairākas reizes spēlējām divas dziesmas – Fredija Merkurija Love of My Life un Nothing Else Matters no Metallica. Tajā brīdī, kad es dziedāju Love of My Life, bija pilna aktu zāle ar skolēniem. Es atceros tos aplausus – man bija tā: wooow! Viņi bļāva: vēl, vēl, vēl, vēl... Trīs reizes to dziesmu atkārtojām. Tajā brīdī es sapratu, ka tas ir tas, kas ir mans... Un tā meitene, kura man ļoti, ļoti patika, arī bija tajā koncertā. Paskatījos – viņa sēdēja klusu un smaidīja. Viņas vārds ir Oksana.
Arī tu viņai patiki?
Pēc tā koncerta patiku vēl vairāk! Es sapratu, ka – jā!!! Ja jau viņa nāca ar mani garās vakara pastaigās, tad jau droši vien patiku. Viņai bija gari mati un zila pufaika. Labi runāja latviski. Forši atcerēties tādas lietas – ikdienas steigā tu atceries kaut kādus jaukus brīžus, bet man patīk atcerēties nianses, detaļas, kas tā jauki iezīmējas. Tas koncerts notika rudenī, un janvārī bija reklāma pieteikties Talantu fabrikā. Es aizgāju un pieteicos...
Kopš tā brīža visi par tevi zina visu. Izņemot to, kā tev tās dziesmas rodas.
Pēc desmitiem vakarā parasti. Lielākā daļa dzimst no kaut kādām gatavām frāzēm. Un tad no vienas un tās pašas frāzes rodas četras dziesmas, un tās tiek saglabātas kā idejas. Lai melodija dzimtu, tai vajag kaut kādu pamatu. Man vismaz tā ir. Dziesma Māsa upe ir rakstīta 2009. gadā, angliski tās nosaukums ir Darling, Darling. 2010. gadā tapa Pēdējā vēstule (Thank You) un Signāls, kam nebija gatava angļu teksta, taču tur izmantota Ala Pačīno frāze Forget About It no filmas par Ņujorkas mafiju. Ļoti daudz skatos filmas. Mani Top 5 režisori ir Terenss Maliks, Stīvens Spīlbergs, Kventins Tarantīno, Stenlijs Kubriks un Denijs Boils.
Tu, kurš izpārdod koncertus, saki, ka uzstājies savam, nevis publikas priekam. Mazpazīstamais, neejot uz kompromisiem, varētu spēlēt tukšai zālei.
Nav taču jēgas kaut ko darīt, ja tas neesi tu pats. Tas jau ir jebkurā sfērā – arī dakteriem, skolotājiem. Es labprāt ietu pie zobārsta, kuram patīk tas, ko viņš dara, jo viņš zina, kurā brīdī man sāpēs. Manai zobārstei noteikti patīk, jo es nejūtu vispār neko – tādu anestēziju ielaiž, ka... Es parasti gan lūdzu dubultās dozas, jo man ir baigās bailes no zobārsta. Es vēl esmu piedzīvojis tādu bori, kur varēja redzēt to šņori, kas tur griežas riņķī, un vēl dūmi nāca no mutes ārā. Bāāāc! Un smird riktīgi. Tagad jau forši – ūdeni un gaisu pūš, bet tad jau nekā tāda nebija. Un tu jūti, ka tas boris iet iekšā – rrrrrrrr... Āāāā! Drīz jau arī skaņas vairs nebūs. Tikai cssssss.
Bet to vibrāciju jau caur kauliem jūt tik un tā, pat ja ausis aizbāztas.
Jā! Bēthovens taču arī, zaudējis dzirdi, iemācījās dzirdēt caur zobiem. Caur koka irbulīti, ko viņš pielika pie klavierēm un tajā iekodās. Vēl viņš noņēma klavierēm kājas, lai justu vibrāciju caur grīdu.
Rudenī tevi satiku pēc boksa treniņa. Centies iegūt savai zemajai balsij atbilstošāku formu?
Sportojis esmu vienmēr. Tas man patīk. Sambo un šahs. Vakar spēlējām šahu. Tu spēlē? Mums kādreiz vajadzētu uzspēlēt.
Pēdējoreiz spēlēju ar Pēteri Helmsu pirms vairākiem gadiem. Viņš nemitīgi piedāvāja neizšķirtu – laikam negribēja mani apbēdināt uzvarot. Bet gājienus es zinu.
Tās iemaņas jau nezūd gadiem, tas ir tāpat kā braukt ar riteni.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc šahs tiek uzskatīts par sportu.
Šahs kā sports man nepatīk, jo tad ir dots noteikts laiks domāšanai, un tas uzdzen stresu, ka tūlīt beigsies viss un tu zaudē, bet šahs kā spēle kafejnīcā vai parkā pa dienu vai vakarā... Bez pulksteņa. Pirms pulkstenis tika izgudrots, šaha partija vecajās arābu valstīs ilga divas vai trīs nedēļas. Sievai bija atļauts šķirties no vīra, kurš bija šahists, jo viņš mēdza pazust uz trim nedēļām šaha spēlēs. Tas man liekas baigi forši – tev nav laika ierobežojuma – sēdi un domā. Skaidrs, ka dzīvē citreiz ir jāprot pieņemt lēmumus ātrāk, bet šahā burvība ir ilgajā domāšanā.
Dzeltenajai presei līdzi nesekoju, tāpēc tikai filmas Seržanta Lapiņa atgriešanās titros uzzināju, ka esi precējies.
Kā? Filmas titros bija rakstīts?
Tur bija rakstīts – Linda Šingireja (dziedātāja ar skatuves vārdu Lily; pirmās Talantu fabrikas dalībnieki bija gan Dons, gan Lily, kuri vēlāk kļuva arī par muzikālajiem partneriem – U. R.).
Ā-ā-ā? Jā, mēs bijām precējušies. Bet nu jau kādu laiku vairs neesam (nopūšas, un tā ir nepārprotama zīme, ka šo tēmu turpināt nevajag – labāk par šahu, kas ideālajā variantā no sievām atbrīvo – U. R.).
Esi ar vīriem Vērmaņdārzā šahu uzspēlējis?
Tur jau ir baigie naži! Meistari un meistaru kandidāti. Man varētu būt tikai kaut kāda trešā vai otrā sporta klase. Bet jūnijā es obligāti aiziešu ar viņiem uzspēlēt. Uz naudu. Par diviem latiem. Šahs ir ļoti vērtīga spēle – tā attīsta racionālo un loģisko domāšanu, un man ir ļoti liels prieks redzēt tieši bērnus, kuri iet un mācās šahu spēlēt. Es sāku mācīties spēlēt šaha skolā tikai pagājušogad. Ar producentiem mācījāmies ļoti intensīvi, bet tagad esmu tā kā paņēmis akadēmisko.
Tava Eirovīzijā iesniegtā dziesma ir latviešu valodā. Tikpat drosmīgi kā savulaik Fominam un Kleinam.
Mums paveicās, ka dziesma Pēdējā vēstule iznāca 7. oktobrī, – tur drīkstēja iesniegt tikai dziesmas, kas nav publiski atskaņotas pirms 1. septembra. Speciāli rakstīt Eirovīzijai es nevēlējos. Tas, ka šogad nolikums prasa, lai dziesma ir sarakstīta tepat Latvijā, manuprāt, ir lieliski, jo tādā veidā mēs varam pierādīt, ka arī mēs varam uzrakstīt melodiskas, skaistas un liriskas dziesmas, kas ir atmiņā paliekošas. Paskat, cik mēs esam radoši, ja sakām, ka ikviens no mums agri vai vēlu noliks ķelli, ar ko būvē mājas, otu, ar ko glezno, karoti, ar ko ēd, un par mūziķi varētu teikt: aizcirtīs klavieru vāku. Es gan nezinu, kas notiks, kad nomirsim. Varbūt dzīve ir kā gājiens kalnā un atpakaļ, kur viss vienkārši beigsies? Tāpēc mums ir maksimāli jādomā, kā produktīvi un radoši izbaudīt, izpriecāties un izbēdāties, izraudāties un izsmieties līdz agonijai, būt vientuļiem un izballēties, mīlēties un strīdēties.
Visvairāk dzīvot šeit un tagad traucē kaut kādas domas par apsolīto dzīvi pēc nāves. Bet, pirms tā nepienāks, es Latvijā dziedāšu latviski – te ir mūsu zeme, mūsu mājas, un mēs šeit runājam latviešu valodā. Tā ir tā mūsu bagātība. Mūsu ir neskaitāmas reizes mazāk nekā amerikāņu un krievu, un mums ir pašiem sava valoda, pašiem savi personvārdi. Iedomājies, ja es sāktu runāt ar tevi tagad angliski? Kāpēc tad lai es tev angliski dziedātu? To es darīšu tikai ārpus Latvijas robežām.
Dons
Koncerts Varanasi
Klubā Palladium Rīga 14., 15., 16., 17., 18., 20.II plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–20