Lielbritānijas apgāda Arc Publications vadītāji Tonijs Vords (Tony Ward) un Andžela Džārmena (Angela Jarman) jau Kārļa Vērdiņa grāmatas Come to Me atklāšanā pārsteidz ar savu vienkāršību un atvērtību. Abi, sabāzuši galvas kopā, velk grāmatiņā ar pirkstu līdzi Kārļa Vērdiņa un Ievas Lešinskas lasītajiem dzejoļiem, it kā dzirdētu pirmo reizi.
Arc Publications pastāv jau 46. gadu. Tonijs Vords to nodibināja 1969. gadā – no sajūtas, ka neviens neko nedara. "Apkārt visi tikai runāja, bet nekas nenotika," atceras T. Vords. Arc Publications izdevēji ir ideālisti – izdod un popularizē pašmāju un tulkoto dzeju, arī pilnīgi nepazīstamus autorus.
Uz interviju sestdienā plkst. 11.30 abi ierodas jau no rīta pastaigas pa Vecrīgu. Iedegušies sarunā par kādu atgadījumu pie gājēju pārejas. Vainīgs gan esot bijis pats gājējs. Rīgas satiksmi viņi atzīst par gluži pieklājīgu. Tiklīdz iekārtojamies intervijas vietā, saruna uzreiz aizved pie Kārļa (viņa vārdu abi izrunā ļoti uzmanīgi, lai pareizi izteiktu garo "ā". Arī uz vāciņa skaidrā latviešu valodā rakstīts "Kārlis Vērdiņš"). Abi ir vienisprātis, ka dzeja rodas no konflikta un no karaliskā bēbja, piemēram, nekāda dzeja nesanāktu. Tonijs Vords: "Ja nu vien viņš būtu piedzimis ārlaulībā, he, he."
Latvijā Kārli Vērdiņu ļoti mīl. Gan kā dzejnieku, gan kā cilvēku. Vai tiešām arī Londonā, kā stāstījāt grāmatas atklāšanā?
Tonijs Vords. Jā, mēs to sajutām.
Andžela Džārmena. Interesanti ir tas, ka Kārļa dzeja un personība pati par sevi uzrunā auditoriju arī Lielbritānijā. Viņš tiešām bija ļoti populārs Londonā, kad piedalījās Dzejas olimpiādē (2012. gadā Vērdiņš piedalījās festivālā Poetry Parnassus Dzejas olimpiādes programmā – red.).
T. V. Kārlis jau pirms tam bija populārs Londonā, kad 2004. gadā ieradās pirmoreiz (kopā ar dzejnieku Sergeju Timofejevu, kad iznāca Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu jauno dzejnieku antoloģija A Fine Line – red.). Viņš ir ļoti anglisks. Tas notika lasījumos, kad Kārlis lasīja savu dzeju. Publikai nebija nekādas nojausmas par to, ka viņš ir lielisks. Tas vienkārši notika – cilvēki to saprata un iemīlēja viņu.
A. Dž. Ņiprais humors, zemteksti, nopietnība, diezgan smagā vēsts, ko viņš izsaka. Vērdiņš iztiek bez kompromisiem. Dzejas auditorijai Lielbritānijā patīk tas, ko publicē Arc Publications. Cilvēkiem patīk, ka mazliet iedzeļ. Patīk dzeja, kurā ir nedaudz dusmu, kas sakustina mierīgos ūdeņus.
Vai jūs īpaši meklējat autorus ar tamlīdzīgu intonāciju?
T. V. Nē, tas nav noteikti nepieciešams. Ar Kārli tā vienkārši notika. Viņš ļoti piestāv Anglijas publikai, kas viņu līdz šim nekad nebija dzirdējusi. Viņš daudz joko pirms dzejoļu lasīšanas un tomēr nav stand-up komiķis. Vērdiņš ir ļoti sarežģīts dzejnieks. Viņš zina, ko grib pateikt, un ir spējīgs to uzrakstīt. Kārlis ir ļoti sarežģīts cilvēks.
A. Dž. Mans vīrs ļoti atbalsta to, ko dara Arc Publications un es, bet nevarētu teikt, ka viņš būtu ļoti aizrāvies ar dzeju. Es viņam teicu: "Tev ir jāatnāk." Un viņu ļoti uzrunāja tas, ko Kārlis lasīja. Viņš teica: "Man tiešām ļoti, ļoti tas patika." Tas mani patiesi pārsteidza. Man un Tonijam vienmēr ir patikusi Kārļa dzeja, bet tajā ir vēl kaut kas, kas uzrunā cilvēkus. Kaut kas tāds, kā parasti nav dzejā.
T. V. Es domāju, ka tas nāk no Kārļa dzejas mūzikas.
Varbūt arī no šī neparastā savienojuma – asa ironija, pat cinisms plus maigums?
A. Dž. Jā, Kārļa ironija nav cietsirdīga. Viņš var izteikt savu domu, nekļūdams ne pret vienu ļauns. Tas ir īsts talants.
Vai Kārļa Vērdiņa balss ir unikāla Lielbritānijas dzejas kopainā?
T. V. Es nedomāju, ka kāds būtu īpaši līdzīgs Kārļa rakstīšanas un domāšanas veidam.
A. Dž. Varbūt Saimons Ārmitidžs?
T. V. Jā, kaut kādā ziņā. Bet viņam nav šo dzēlienu seksualitātes laukā, kas raksturīgi Kārlim.
A. Dž. Viņš ir labi pazīstams jaunais dzejnieks. (Lai gan dzimis 1963. gadā – red.)
Lūdzu, mazliet iepazīstiniet ar sevi.
T. V. Nē, ko gan jūs gribat zināt? (Garšīgi smejas.)
Kas jūs īsti esat? Pēdējie romantiķi, ja izdodat dzeju tik pragmatiskā laikmetā? Dzejnieki vai literatūras kritiķi? Kādi bija jūsu iemesli, nodibinot savu dzejas izdevniecību?
T. V. Nodibināju Arc Publications pirms 46 gadiem. Tā radās no neapmierinātības ar to, kā mākslinieki izturējās. Viņi visu laiku riņķī apkārt runāja, kas būtu jādara, bet nekad neko nedarīja. Nebūdams dzejnieks un mākslinieks, jutos ļoti vīlies, ka nekas nenotika. Cilvēki man sāka sūtīt materiālu, un es piecos mēnešos nodrukāju piecas brošūras. Tā es sāku. Visbiežāk cilvēki vēlējās pie manis publicēties.
A. Dž. Tajā laikā bija ļoti maz neatkarīgu, nelielu izdevniecību.
T. V. Biju vairāk ieinteresēts dzejas vizuālajā aspektā. Ietekmējos no sirreālistiem, kuri tolaik nebija pieejami angļu valodā. Tie bija mani pirmie centieni tulkošanā. Tajā laikā es kļuvu par grāmatu izdevēju.
A. Dž. Par ļoti radošu izdevēju. Visi vēlējās izdot grāmatas tieši pie viņa.
T. V. Aptuveni pirms divdesmit gadiem pievienojās Andžela, un tad izdevniecība sāka plaukt un zelt. Tad mēs nolēmām koncentrēties uz tulkoto dzeju, izdevumiem ar bilingvālu tekstu.
A. Dž. Pat tagad to nedara daudzi.
Ar ko jūs nodarbojāties, pirms pievienojāties Arc Publications?
A. Dž. Es sāku savu dzīvi kā mūziķe. Spēlēju klavieres Berlīnē. Man bija akadēmiskas intereses mūzikā. Īsu brīdi biju arī pasniedzēja, bet tad mainīju virzienu un kļuvu par redaktora vietnieci kādā izdevniecībā. Pēc tam sāku savu biznesu – vadīju pētniecisko materiālu izdevniecību, tie tika izdoti mikrofilmās. Tirgus bija plašs – visas universitātes, kurās mācību valoda bija angļu valoda. Sākumā es īrēju istabu savam kantorim tajā pašā mājā, kurā atradās Tonija izdevniecība Arc Publications. Attīstījās tehnoloģijas, mikrofilmas nomainīja CD. Sapratu, ka tas tā turpināsies, un sapratu, ka tiešām negribu iet šo ceļu. Jau biju sākusi piedalīties Arc Publications darbībā, lasīju korektūras, rakstīju grāmatām vāka tekstus un vēl šo to un, kad Tonijs vaicāja, vai vēlos pievienoties komandai, biju ļoti laimīga. Tas bija pirms 20 gadiem. Es nekad to neesmu nožēlojusi.
T. V. Tiešām?
A. Dž. Nē, neesmu. (Abi līksmi smejas.) Pat visgrūtākajos laikos.
Vai būtu pareizi Arc Publications definēt kā neatkarīgo vai indie izdevniecību? Jūs neizdodat Roulingas jaunos romānus, pēc kuriem stāv rindās, bet mazpazīstamu dzeju. Kā konkurējat ar lielajām izdevniecībām?
T. V. Mēs esam pilnīgi neatkarīgi. Tas nozīmē, ka varam rīkoties pavisam brīvi un publicēt to, ko uzskatām par ļoti labiem darbiem. Mūsu sajūta ir, ka pirmajā vietā ir jābūt pašam darbam. Tikai pēc tam meklējam tam tirgu. Tas ir ļoti grūti. Būdami neatkarīgi un darbodamies ļoti nelielā tulkotās literatūras tirgū, esam pateicīgi Lielbritānijas Mākslas padomei.
A. Dž. Esmu pārliecināta, ka jūs saprotat: būt šāda veida izdevējiem – tā nav bagāta dzīve. Ir bijuši ļoti grūti laiki. Tad, kad mainījās fondu mode. Tā pašlaik Lielbritānijā ir īsta problēma. Patlaban kultūrpolitikas nostādne ir – lieliska māksla ikvienam. Taču tulkotā dzeja nav ikvienam. Ir jāskatās dziļāk. Mēs klauvējam pie durvīm un stāstām, ka tas ir aizraujoši, ļoti būtiski. Britu literatūrai ir svarīgi, lai ienāktu balsis no ārpuses. Ja mums nebūs šīs barotnes no ārienes, ir liels risks noplicināties…
T. V. Kļūt pārāk apmierinātiem.
Valdošais reklāmas un mārketinga tonis ir vulgārs un agresīvs, tas pēc savas būtības nepiestāv dzejas intimitātei un jūsu nelielajām grāmatiņām. Kā jūs reklamējat savus izdevumus?
T. V., A. Dž. Jā, tā ir.
T. V. Tas ir sarežģīti, jo pirmām kārtām mums nav tāda mārketinga budžeta. Mums ir budžets, un ir jāizvēlas, kā to izmantot.
A. Dž. Mēs reklamējam savas grāmatas īpašos dzejai veltītos profesionālajos žurnālos, arī London Review of Books, kas ir pieejams daudzviet pasaulē, arī citos literārajos pielikumos.
T. V. Diemžēl tendence ir tāda, ka dzejas recenzijām atvēlētā vieta arvien sarūk.
A. Dž. Vislielākā uzmanība tiek veltīta detektīvliteratūrai. Tā ir vispopulārākā. Tad nāk dažādas biogrāfijas. Dzejai pievērš maz uzmanības. Īpaši – tulkotajai. Nākamās grūtības – cilvēki jautā: kas ir Kārlis Vērdiņš? Nekad neesmu dzirdējis par tādu. Mēs esam mārketinga un reprezentācijas aģentūras Impress biedri. Šī aģentūra daudz reklamē tieši Lielbritānijas neatkarīgo presi un izdevējus. Visu mūsu grāmatu nosaukumi ir pieejami amazon.com tīklā. Ļoti daudzas mūsu grāmatas ir izdotas arī Amerikā. Tur ir liela interese tieši par tulkoto dzeju, iespējams, to nosaka dažādās Ziemeļamerikas diasporas.
Kādas ir grāmatu lasīšanas paradumu tendences Lielbritānijā kopumā? Vai digitālā pasaule jums ir liela konkurente?
A. Dž. Grūti teikt. Grāmatas pārdot ir grūti. Personīgi man patīk arī e-lasīšana. Man ir kindle e-grāmatu lasītājs. Kad ceļoju un sēžu vilcienā, man ir ērtāk, ja man rokassomiņā ir e-lasītājs. Es redzu vilcienā arī citus cilvēkus ar digitālajiem lasītājiem. Taču domāju, ka digitālā pasaule mums ir ļoti liela konkurente.
T. V. E-lasītājus cilvēki ļoti daudz izmanto sociālajai lasīšanai. Mēs, cik iespējams, cenšamies rīkot dzejnieku lasījumus. Kārlim bija lasījumi Londonā 2004. un 2011. gadā, un viņš kļuva pazīstams. Tas strādā.
A. Dž. Katru rudeni Arc Publications rīko divu triju nedēļu turneju. Mēs veidojam programmu, ar lasījumiem katru vakaru piedalās divi vai trīs dzejnieki – gan britu, gan ārvalstu. Viņi lasa savā dzimtajā valodā, un skan arī tulkojums angļu valodā. Šis modelis darbojas ļoti labi. Esam atklājuši to kā labāko veidu savu autoru popularizēšanai. Esam ievērojuši, ka citas izdevniecības to pat kopē. Ceru, ka Kārlis šoruden atgriezīsies ar dzejas lasījumiem.
T. V. Jā.
A. Dž. Mums bija islandiešu dzejniece Gerdūra Kristnija (Gerður Kristny), par kuru neviens nebija dzirdējis. Tagad viņa ir bijusi ielūgta jau trīs reizes. Turklāt to neesam organizējuši mēs. Viņu ielūdza Britu muzejs saistībā ar vikingu izstādi. Viņas grāmatas pēc lasījuma tika pārdotas trīs minūšu laikā.
T. V. Viņa arī bija īpaši šarmanta.
A. Dž. Jā, protams, palīdz arī harisma kā viņas un Kārļa gadījumā. Tas daudz ko nosaka. Turklāt mūsu dienās dzejnieki savu dzeju lasa aizvien labāk un labāk. Nemurmina vairs zem deguna.
T. V. Dara to tiešām lieliski un pārsteidzoši.
Arc Publications mājaslapa: www.arcpublications.co.uk