Es priecājos, ka pirms daudziem gadiem aizsāktie pasākumi, kuru mērķis bija veicināt deju kolektīvu darbību un izaugsmi, ir saglabājušies un pilnveidojas. Gan jaunrades deju skates, gan dažādu paaudžu dejotāju svētki, gan starptautiskais tautas deju festivāls Sudmaliņas uztur kolektīvu interesi, un tāpēc jau droši vien deju kolektīvi joprojām pieaug skaitā. Tā savā apaļajā jubilejā pirms sešiem gadiem sarunā ar Dienu teica dejas pedagoģe, horeogrāfe un ilggadējā Deju svētku virsvadītāja Ingrīda Edīte Saulīte. Toreiz aizsākto turpinām, gaidot 29. aprīli, kad Ingrīdai Saulītei pasniegs Dejas balvu par mūža ieguldījumu.
Dejas balva ir Latvijas augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā – baletā, laikmetīgajā dejā, mūsdienu un skatuviskajā tautas dejā. Pirmo reizi tā tika pasniegta 2019. gadā. 29. aprīlī tiks godināti 2019.–2020. gada izcilākie dejas darbi un personības. Kopā ar Ingrīdu Saulīti mūža balvu saņems arī baletdejotājs un pedagogs Haralds Ritenbergs.
Ingrīda Saulīte ir viena no spilgtākajām un aktīvākajām Deju svētku personībām. Amatiermākslas deju kustībai viņa atdevusi teju 70 mūža gadu. Ingrīda Saulīte ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, LPSR Tautas skatuves māksliniece, LPSR un Polijas Tautas Republikas Nopelniem bagātā kultūras darbiniece, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte.
Jau 17 gadu vecumā uzreiz pēc Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas 1952. gadā Ingrīda Saulīte sāka strādāt Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nama Horeogrāfijas sektorā par horeogrāfijas nodaļas metodiķi (1952–1980, 1989– 1993). Paralēli strādājusi Kultūras ministrijā par repertuāra redakcijas kolēģijas locekli (1980–1988) un Tautas mākslas daļas vadītāju (1988–1989).
Ingrīda Saulīte bijusi V–XII Deju svētku virsvadītāja, XIII–XVI Deju svētku goda virsvadītāja, II–VI un VIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, svētku Rīgai 800 virsvadītāja un mākslinieciskā vadītāja, Rīgas pilsētas deju kolektīvu virsvadītāja (kopš 1991. gada), kā arī daudzu citu festivālu un lielkoncertu virsvadītāja, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja. Viņa ir starptautiskā tautas deju festivāla Sudmaliņas idejas autore. 1959. gadā aizsākusi sarīkojumu deju konkursu rīkošanu Latvijā.
Ingrīda Saulīte 1965. gadā ieviesa deju laukuma marķēšanu un deju lieluzveduma horeogrāfijas zīmējumu fiksēšanu. Viņa izveidojusi ap 100 horeogrāfiju, kas izpildītas daudzos deju koncertos, lieluzvedumos un festivālos. Imants Ziedonis par horeogrāfi ir teicis: "Visskaistākais rokraksts Saulītei: liels, vienkāršā, bet iespaidīgā kompozīcijā. (Literatūra un Māksla, 1985. gada 2. augusts.) Dejotāju īpaši iemīļotas ir viņas tautas deju apdares Jautrais stūris un Latviešu pāru deju svīta.
Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (1982–1999) Ingrīda Saulīte ir pasniegusi latviešu tautas un skatuvisko deju, deju svētku vēsturi un deju lieluzvedumu veidošanas metodiku. Viņa sarakstījusi piecas grāmatas, kuru vidū ir Latviešu tautas dejas (1993) un Latviešu tautas deju apdares (1995), izveidojusi 15 latviešu un cittautu deju krājumu, daudzus konferenču materiālus. Pašlaik top 2005. gadā izdotās fundamentālās grāmatas Deju svētki Latvijā: skaitļi un fakti, 1945–2003 turpinājums.
Ingrīda Saulīte. Par balvu biju ļoti pārsteigta, nevarēju saprast, kā mani ir atcerējušies. Kad man sāka zvanīt un apsveikt: "Tu jau sen to biji pelnījusi!", biju spiesta atbildēt, ka sen man tas nebija vajadzīgs. Man ir svarīgi, ka mani šodien vēl kāds ir atcerējies. Ir liels prieks par katru brīdi, kad jūti, ka vēl esi zināms. Man ir ļoti liels prieks, ka mūža balvu saņemšu vienā reizē ar Haraldu Ritenbergu, ar kuru kopā mācījos baletskolā. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks un vienmēr bija uz manām jubilejām, tāpat kā visa klase. 1952. gadā beidzot Rīgas Horeogrāfijas skolu, norunājām, ka tiksimies 2002. gadā Bastejkalnā. Tā patiešām arī notika!
Pēc tam nolēmām tikties ik pēc pieciem gadiem. Mūsu klase nebija liela: deviņas meitenes un kādi astoņpadsmit puiši: baleta soliste Inese Jurgena, mūziķi Raimonds Pauls, Egīls Švarcs, no dejotājiem Laimonis Šmits, Haralds Ritenbergs un Igors Freimanis. Kādi desmit esam palikuši.
Vai Deju svētku tradīcijai veltītajos teju 70 gados nevienu brīdi nebija žēl, ka secen gājusi balerīnas dzīve uz operteātra skatuves?
Mācoties jau kā bērni bijām iesaistīti Operas un baleta teātra izrādēs. Tajā laikā man nebija nekādas jēgas ne par dejotāju, ne citu žanru amatierkustību. Bija pārsteigums, ka mani norīkoja strādāt Tautas mākslas namā. Darbā ielauzījos pamazām un tikai pateicoties prasīgajam Tautas mākslas centra direktoram Osvaldam Reihmanim, kurš katru rītu mani sauca pie sevis un tirdīja: "Ko tu esi izdomājusi? Kādas ir idejas? Ko darīsim ar kolektīviem? Kā viņiem ir jāstrādā? Kādi mums ir kadri, un kā celsim viņu kvalifikāciju?" Man vispirms bija jātiek skaidrībā, kas ir kadri un kvalifikācija…
Darba gaitā vienmēr vajadzēja kaut ko izdomāt, jo deju amatierkolektīvi nekad nav bijuši vienā līmenī. No vienas puses, bija tādi, kuri jau bija labā līmenī un centās kopēt valsts deju ansambli, aizmirsdami, ka vajadzētu veidot pašiem savu seju. No otras puses, bija lauku kolektīvi. Tolaik kolektīvu vadītājiem profesionālās izglītības nebija. Mūsu lielākais horeogrāfs un dejas teorētiķis Harijs Sūna bija arhitekts. Uldis Šteins bija inženieris, kad viņš, vēl pats dejojot, sāka vadīt deju ansambli Vektors. Deju kolektīvus vadīja bibliotekāri, skolotāji un citu profesiju pārstāvji. Vienīgā skola viņiem bija kursi un semināri, kurus rīkoja Tautas mākslas nams. Izmēģinājām daudzus un dažādus veidus, kā to darīt un kā organizēt skates. Vai visus varam likt vienā grupā, vai vajag atsevišķi izdalīt kolhozu kolektīvus? Viss bija jāizmēģina darba gaitā.
Bija arī jādomā, ko darīt Dziesmu un deju svētku starplaikā. Gadiem ejot, izveidojās spēcīga vidējā paaudze, šiem kolektīviem vajadzēja savus atsevišķus pasākumus. 1960. gadā ieviešot Tautas kolektīva nosaukumu, bija jādomā, kādas prasības tiem izvirzīt. Bija jārūpējas, lai šiem kolektīviem būtu savi koncerti un plašs repertuārs.
Nekādu priekšrakstu un iestrādņu nebija. Galu galā arī pats Tautas mākslas nams tika dibināts tikai 1945. gadā, un tas bija pēckara laiks. Tagad gan zinām, ka Deju svētku tradīcija aizsākās nevis padomju laikā, bet jau trīsdesmitajos gados. Sākot ar 1932. gadu, aizsargu pulkos visā Latvijā tika pievērsta liela uzmanība fiziskās audzināšanas darbam, arī tautas deju apmācībai, un 1937. gadā notika Pirmie vispārējie aizsargu vingrošanas un tautas deju svētki. Vērienīgi svētki notika arī 1939. gadā. Kad salīdzināju, sapratu, ka tā laika pieredze un tradīcijas pārgāja arī uz pirmajiem Deju svētkiem 1948. gadā. Savukārt 1939. gada septembrī sarīkotos Mazpulku svētkus varētu uzskatīt par skolēnu deju svētku aizsākumu. Trīsdesmitajos gados bija arī deju kolektīvu konkursi. Kolektīvu vadītāji turpināja strādāt arī pēc kara. Varētu ar viņiem aprunāties, un man ir žēl, ka jaunībā vēl tik dziļi nedomāju…
Viņi varbūt pat nestāstītu, baidoties no jaunās varas attieksmes.
Kad sāku strādāt, Tautas mākslas nams vēl atradās Rīgas pilī. Mums bija liela telpa, pie rakstāmgaldiem lieli klubkrēsli. Ierāpos tajā ar visām četrām un mēģināju radīt idejas. Bija jāgādā arī tērpi. Gājām ar kolēģi uz fabriku Rīgas audums, tolaik drēbi dejotāju tērpiem auda no zīda. Gatavojoties pasākumiem Maskavā, meklējām pistongas, lai veidotu caurumoto rakstu kurpju priekšpusē. Braucām arī uz rajoniem. Spilgti atceros, kā ar diriģentu Imantu Cepīti braucām pa grambu grambām smagās mašīnas kulbā uz Zilupi. Labi vēl, ka ne vaļējā mašīnā! Mūsu uzdevums toreiz bija ne tik daudz interesēties par mākslu, bet par to, kāda ir uzskatāmā aģitācija kūtī. Vienmēr bija arī obligātais darbs kolhozā – raut bietes, kad uz lauka jau sniegs uzsnidzis. Gulējām salmos, visi vienā rindā. Bija arī balles, kurās dejoju baltās teniskurpēs. Tāda bija pēckara gadu sadzīve.
Pati neesat vadījusi nevienu deju kolektīvu, toties jūsu kolektīvs bija visa Latvija?
Tā iznācis. Tautas mākslas nama direktors Reihmanis uzskatīja, ka nav labi, ja virsvadītājs pats vada kādu kolektīvu. Šodien to sauktu par interešu konfliktu. Zinu, ka tolaik diriģentiem Tautas mākslas nama mūzikas sektorā bija diezgan grūti, jo viņiem bija pašiem savi kori.
Man visu laiku bija ļoti daudz jāmācās – ne tikai latviešu, bet arī cittautu dejas, kuras tolaik bija vajadzīgas repertuārā. Vadījām seminārus Latvijā, Igaunijā, Maskavā, bet, lai varētu mācīt tālāk, vispirms bija jāiemācās pašai. Katru sestdienu un svētdienu bija arī jāstrādā žūrijā dažādos konkursos un skatēs. Tāpēc jau man pašai nav bērnu. Nebija laika – bija jālidinās kā spārei, popriguņja strekoza!
Nācās apgūt sarīkojumu dejas, kuras bija arī pašai jādejo Pasaules Studentu un jaunatnes festivāla sarīkojumu deju konkursā 1957. gadā Maskavā. Tur bija tikai standarta dejas, mēs ieguvām diplomus. Toreiz nebija īsti jēgas, kas ir jāvelk mugurā. Somu un angļu dejotājas bija pasakainās kleitās – rozā, gaiši zilā. No Anglijas dabūjām 110 metru marles… Man pašai likās, ka izdevās grezna kleita – no bāla šifona, ar melnu nesaprotamu puķi. Kājās – kaut kādas klikatas, lai gan vajadzēja laiviņas…
Joprojām aktuāli ir jūsu jaunievedumi – no laukuma marķējuma līdz starptautiskajam tautas deju festivālam Sudmaliņas, kurš kopš izveidošanas 1992. gadā noticis jau deviņas reizes.
Man uznāca dusmas, kad gribējām piedalīties folkloras festivālā Baltica, bet par mums teica, ka mums acis nespīdot un mēs par augstu cilājot rokas! Jau biju redzējusi, kā notiek citās zemēs, bija arī kontakti, un teicu, ka vajag taisīt pašiem savu starptautisko tautas deju festivālu Latvijā.
Vēl nesen dejotājiem nebija skatuves, kur izpausties. Tagad ir atjaunota VEF Kultūras pils, un beidzot savests kārtībā stadions Daugava. Bet ir kovidnedienas…
Tā ir traģēdija. Tik daudzus gadus tika runāts, ka ir vajadzīgs stadions, kur pa apakšu var nākt iekšā dejotāji un augšā ir publika. Tagad tas mums ir, un pagājušajos Deju svētkos tika sasniegts augstākais punkts – 18 000 dalībnieku ir līdz šim lielākais skaits. Dejotāji, paldies Dievam, stadionā jau ir pabijuši, bet dziedātāji līdz brīnišķīgajai jaunajai estrādei vēl nav tikuši. Tas ir vienkārši briesmīgi, un mēs arī nevaram cerēt, ka kovids, kas uzkrita pēkšņi kā sniegs, tikpat ātri arī pazudīs.
Iespējams, vēl neapzināmies reālo postu, jo vadītāji nemēdz skaļi kliegt par kolektīvu sarukšanu vai pat iziršanu.
Pie sevis domāju: vadītāji arī agrākajos laikos strādāja par sīknaudu, taču viņiem bija pamatdarbs citā profesijā. Tagad mums ir diezgan daudz augstskolā sagatavotu deju kolektīvu vadītāju, bet nedrīkst paļauties, ka varēsi pastāvēt ar šo vienu profesiju. Ir jādomā, ko vēl var studēt un darīt. Baidos, ka atgūšanās būs ļoti smaga… Tas ir sarežģīts jautājums, par ko būtu jāsāk domāt.
Ieilgušās pandēmijas dēļ bezperspektīvas kļūst arī profesionālās skatuves mākslas, kurām ilgstoši nav ļauts strādāt.
Tas attiecas uz visām skatuves mākslām, bet teātri tomēr strādā, gatavo izrādes, mēģina rādīt tiešsaistē un nezaudē kvalifikāciju. Bet, ja tagad pasaka, ka amatiermākslas/interešu izglītības kolektīvu mēģinājumos ārā drīkst piedalīties tikai desmit cilvēku un ir jāievēro distance, – piedodiet, nekas nesanāks. Ārā būtu jāļauj iet vismaz 16 dejotājiem un vēl arī vadītājam, viņa palīgam un koncertmeistaram. Tad vēl varētu kaut ko darīt. Ar desmit cilvēkiem no divām mājsaimniecībām kolektīvās pāru dejas nesanāk. Ja nevar dejot pa pāriem, vispār nevar dejot!
Tas attiecas arī uz skolēnu svētkiem. Ko te var darīt, kamēr kolektīvam nav iespēju sanākt kopā, izveidot horeogrāfijā paredzēto deju rakstu un pāriem sadejoties? Visas astoņu pāru tautas dejas tagad dejos tikai četri cilvēki? Kā tas būs?! Tās ir nevis vienkārši tautas dejas, bet tautas skatuves dejas, kurām ir horeogrāfija. Tikai laikmetīgās dejas var dejot arī pa vienam. Tautas skatuves deja ir pavisam kas cits.
Vai vajag par varītēm šovasar rīkot Skolēnu dziesmu un deju svētkus – izkliedēti pa visu vasaru, bet pavadot Rīgā vienu dienu?
Gribu zināt, vai tie būs svētki un kam tie būs svētki. Vai tiem bērniem, kuri atbrauks agri no rīta, nostāsies Mežaparka alejā viens kolektīvs aiz otra un kaut kā nodejos repertuāru? Tad labāk dejot mājās. Svētku koncertam taču parasti ir scenārijs, un notiek viss kaut kas interesants, nevis nodejo cits pēc cita. Gribam kaut kā saglabāt kolektīvus, bet, ja tiem nebūs iespēju sanākt kopā un strādāt divdesmit cilvēkiem, tad neko nevarēs darīt. Kad? Kad tas notiks? Domāju, ka tie nav svētki.
Man ļoti patīk, ka, gatavojoties lielajiem Dziesmu svētkiem 2023. gadā, daudz runā par a cappella dziedāšanas saglabāšanu un par to, ka ir jāpanāk kontakts starp publiku un estrādi. Tāpēc repertuārā ir jābūt arī pazīstamiem skaņdarbiem, kurus līdzi dzied skatītāji.
Laukumā līdzi nepadejosi…
Dejotājiem svētku sajūtu sniedz aplausi, kurus skatītāji viņiem velta gan dejas vidū, gan beigās, gan tad, kad parādās jauna dejotāju grupa. Ja tā visa apkārt nav, vai ir svētku sajūta? Kopdejošanā ir svarīgi, ka visi laukumā apvienojas kopīgos rakstos, pārgājienos. Tas dod svētku kopības sajūtu. Bet ja izej cauri pa vienam kolektīvam?… Veidojot svētkus Latvijas rajonos, stadionos gan katrs varētu nodejot savu deju savam kolektīvam atvēlētajā kvadrātā, jo tur būs gan paralēlās līnijas, gan diagonāles, gan aplīši. Bet tas arī ir jānolīdzina, jāsaved kārtībā. Ja ir bijis tik pamatīgs gatavošanās darbs, varbūt var atrast citu iespēju to parādīt, kaut arī ne tik lielā formā? Bet ne jau no visas Latvijas braukt uz Rīgu – infekcijas perēkli.
Pagājušā gada sākumā daļa no kolektīvu skatēm paspēja notikt, snieguma līmenis bijis augsts.
Sagatavoti dalībnieki bija, bet vai tiešām, nu jau gadu neko nedarot, iespējams saglabāt līmeni? Grupā, kurai kopā jādejo, kāds vairs nenāk, kādu nelaiž vecāki, kāds būs aizņemts, jo grib kaut ko nopelnīt vasaras darbos. Dejās būs jāmaina sastāvs, kaut kas jāstiķē.
Tas taču ir jānostrādā! Vai tad jūlijā – skolotāju atvaļinājuma laikā?
Lai mazākās klases atbrauktu uz Rīgu, tas nav tik vienkārši, kā iedomājas. Līdzi jābrauc diezgan daudziem pieaugušajiem. Viņi būs braukuši no agra rīta un būs pārguruši. Atcerēsimies, ka iepriekšējos skolēnu svētkos kopkora dziedātāji koncertā ģība. Dejotāji ir pieraduši pie visa, jo viņi fiziski strādā, bet tagad arī viņi ir nosēdējušies mājās pie datoriem.
Runājot par vidusskolēniem – manuprāt, būtu vairāk jādomā, kā palīdzēt viņiem nostiprināt zināšanas un sagatavoties skolas beigšanai. Ja viņiem dziedāšana un dejošana ir sirdslieta, viņi iesaistīsies pieaugušo kolektīvos un paspēs piedalīties lielajos 2023. gada Dziesmu un deju svētkos. Viņiem svētki nebūs gājuši zudumā. Nedomāju, ka Dziesmu un deju svētku tradīcija pazudīs. Ja pavērsies iespējas, tradīcijas nepazudīs. Bet nav zināms, kad vīruss atkāpsies. Pandēmijas varā var paiet arī nākamais gads. Tas būtu ļoti skumji. Lūk, tad gan būs slikti.
Igaunijā nākamgad – nevis šovasar – paredzētos Skolēnu dziesmu un deju svētkus tikko jau pārcēla uz 2023. gadu.
Nezinu, vai gaidu uzturēšana un rosīšanās dažādiem variantiem – būs, ja mēs saņemsimies, būs! – ir labākais risinājums. Vai tiešām tomēr nav labāk, kā izdarīja igauņi – pārcēla, un viss.
Neziņa ir viena no nospiedošākajām sajūtām.
Visi nervozē – kādas būs nākamās ziņas? Neticu tādam brīnumam, ka inficēto skaitļi pēkšņi kļūs arvien mazāki. Tepat blakus Lietuvā un Igaunijā rādītāji aug, nekas nemainās un ir stingri noteikumi. Mums tagad uz ielas stāv rindas pie atvērtajiem veikaliņiem, viens cilvēks pie otra, un dažs tikai tāpēc, lai, stundu pavadījis rindā, apskatītos, vai pienākusi jaunā apģērbu kolekcija. Varbūt tajā rindā cilvēki arī jūtas kopā… Padomju gados stundām stāvēju rindā uz izstādi Puškina muzejā Maskavā, bet vismaz zināju, kāpēc stāvu.
Vienreiz izpārdošanas laikā iegāju veikalā pie Centrālās stacijas: mīļo stundiņ, cilvēku pūlis, neko redzēt nevar. Varu taču aiziet citā reizē. Tekstiliju atkritumus vairs nav kur likt, jo ražo zemas kvalitātes drēbes, kuras pēc pāris dienām ir metamas ārā.
Kad pati bijāt virsvadītāja, vai nācās saskarties ar pēkšņām, pamatīgām problēmām?
Kā nu ne! Skolēnu deju svētkos 1984. gadā bija paredzēti divi koncerti Dinamo (tagad – Skonto) stadionā un ģenerālmēģinājums ar publiku astoņos no rīta. Biļetes pārdotas, dejotāji jau bija klāt, bet ļoti gāza lietus. Atnāca Dziesmu svētku padomes priekšsēdētājs Viktors Krūmiņš: tādos apstākļos dejot nav iespējams, atdosim skatītājiem biļešu naudu. Ieteicu pajautāt pašiem dejotājiem. Viņi atbildēja, ka dejos kaut vai treniņtērpos! Tajā reizē piedalījās arī sarīkojumu deju dejotāji. Visi vienos dubļos, jo tolaik vēl nebija laukuma seguma. Vadītāji ar šļūteni noskaloja dejotāju tērpus, baltās zeķītes, un priekšnesumi turpinājās. Pastalas un kurpes gan bija beigtas. Laukums bija tā izmīcīts, ka to centās saglābt, uzberot tikko nopļautu zāli. Bet zem tās koncertā vairs nevarēja redzēt nevienu marķējuma zīmi. Mazie, kuriem dejā bija jātēlo zaķīši, šīs zīmes atbrīvoja, sataustot ar roku caur zāli. Bija liela problēma izžāvēt tērpus, jo vasarā nav apkures, bet ārā joprojām lija. Visgrūtāk bija tiem, kuri nakšņoja skolās.
Tādi kuriozi ir bijuši, un arī tie radīja svētku kopības sajūtu, tikai no citas puses. Bet vai šovasar paredzētais brauciens uz Rīgu un kolektīvu atsevišķie priekšnesumi Mežaparka gājēju alejā to dos?
Tikko ir noslēgusies Rīgas kolektīvu vadītāju un skolēnu vecāku aptauja. Rezultāti vēl nav paziņoti. Toties jau ir zināms, ka atcelti gan Rīgas dejotāju svētki, gan koncerts Kokariem 200. Brāli, brāli Mežaparka estrādē.
Domāju, ka vajadzēja vaicāt arī rajonu virsdiriģentiem un virsvadītājiem, cik reāli šobrīd ir dalībnieku, kuri uz kaut ko grib pretendēt. Šobrīd turpinās turēšana pavadiņā, ka it kā gribam, kaut kas būs un mums tas ir vajadzīgs. Pieaugušajiem bija paredzēti Rīgas dejotāju svētki Ķīpsalā, taču skaidri un gaiši tika pateikts, ka šajā gadā tie nenotiks. Tas jau ir izziņots kolektīviem. Tik ilgi spriežot par Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, gan vajadzētu vairāk saprast, ka pamatā ir vārds "svētki". Būtiski ir, ko šis vārds sevī ietver. Tikai lai ieliktu ķeksīti? Būtu prātīgāk neturēt cilvēkus tādā īsā pavadā, jo nez vai brīnums var notikt.
Varbūt šis grūtais un dīvainais laiks motivēs attīrīt Dziesmu un deju svētkus no pārmērīgi daudzajiem pasākumiem, kuri norisinās svētku nedēļā?
Koru koncertus jau vēlas attīrīt no visa liekā. Ja ir Dziesmu svētki, kāpēc to laikā jānotiek 40–60 citiem pasākumiem? Vai kāds to visu spēj apmeklēt? Ja mums ir tik daudz dažādu žanru, var rīkot atsevišķus festivālus. Tādi ir gan folkloras ansambļiem, gan teātriem. Bet tie grib spēlēt savas lugas arī Dziesmu svētku laikā. Manuprāt, tajos vajadzētu saglabāt būtisko: dziesmu, deju, pūtēju orķestrus, varbūt arī tautas instrumentu orķestrus.
Savulaik uzsvērāt, ka lielais Deju svētku koncerts nedrīkst pārvērsties par dažu autoru autorkoncertu. Iestrēdzis arī jautājums, kā jaunais, modernais horeogrāfijā un mūzikā iet kopā ar senatnīgajiem tautastērpiem.
Tas joprojām ir aktuāli. Domāju, ka Deju svētkos ir jāatrod vieta gan tautas dejai, gan tās apdarei. Arī skatuviskā deja sakņojas tautas dejā, tāpēc svarīgi, lai tā netiktu no tautas dejas pārāk attālināta. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par tērpiem. Ļoti žēl, ka pēdējā laikā vairs netiek sistemātiski pētīti senie materiāli, lai tos rekonstruētu.
Arī vide nosaka saturu. Ja Daugavas stadionā publika tagad sēž tik tālu un augstu, atklāti sakot, atliek tikai veidot laukuma zīmējumus. Pati horeogrāfija vairs nav tik būtiska, jo liela daļa dejas dalībnieku tiek novietoti kaut kādā zīmējumā un izpilda elementāras kustības. Pārblīvētā laukumā un lielā attālumā no augšas redzot cilvēku kā mazu punktiņu, ir citas prasības un vajag citu pieeju. Koncertu varētu veidot, izmantojot tikai pamatkombinācijas un domājot par lielo rakstu veidošanu, lai visi tomēr kustētos un lai nebūtu tā, ka daļai jāsēž kaut kur čupā. Par laimi, pēdējos svētkos ir ierakstīts ļoti labs video, kurā beidzot varēju redzēt, kas īsti notiek laukuma vidū. No savas vietas nesapratu, ko viņi tur sapulcējušies centrā. Izrādās, tur bija līgava greznā tērpā.
Olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijā vienmēr ir piedalījušās lielas grupas ar interesantiem priekšnesumiem, bet pēdējā reizē bija tikai neliela grupa stadiona vidiņā un apkārt ar gaismām radīta ilūzija par krāsainību un ņirboņu. Ja mums būs samazinājušies kolektīvi, droši vien būs tāpat – pa vidu kaut kas kustēsies, un apkārt daudz kas ņirbēs…
Ja būtisks ir tikai lielais zīmējums, dejas var kļūt tik neinteresantas, ka kolektīvi vairs negribēs tās dejot savos koncertos uz skatuves.
Šī nelaime bija Lietuvā, kad izdomāja svētkos dejot nevis pilnos tautastērpos, bet stilizētos tērpos četrās krāsās un veidot deju soļus speciāli laukumam. Pēc tam viņi atgriezās pie tā, ka tomēr tiek dejotas dejas, tikai pielāgojot tās laukumam. Bet tās vajag arī redzēt. To nevar, ja laukumu pieblīvē ar cilvēkiem. Starp dejotājiem ir jābūt gaisam. Kad mazāks tautas kolektīvu sastāvs dejoja Agra Daņiļeviča un Jāņa Ērgļa dejas, varēja izsekot, ko viņi izpilda. Tikko laukums ir pieblīvēts, ir vajadzīgas ļoti vienkāršas dejas.
Koriem paveicies, jo virsdiriģenti paši nav dziesmu autori?
Svētku starplaikā notiek bezgalīgi daudz jaunrades deju konkursu. Tie notiek katru gadu, bet neko no tā neizmanto svētkos, jo tiem tiek izraudzīta kāda liela, filosofiska tēma. Ir sarežģīti risināt dejās caurviju saturu, kura jēgu ir grūti atšifrēt bez biezas programmiņas un gariem aprakstiem. Esošās dejas koncepcijai neder. Vienmēr kaut ko sacep, un viss.
No 2000. līdz 2018. gadam ir bijuši daži tādi svētki, kuru koncertu veidojuši tikai četri vai pieci horeogrāfi… 2018. gada Deju svētkos desmit mūsu klasiķu, vecmeistaru dejas bija saliktas vienā popurijā, lai varētu priecāties, cik daudz deju ir bijis svētkos! Bet, ja tā paskatās, koncertā ir pārstāvēti tikai daži autori. Savukārt vecmeistaru deju svītā bija tikai ārpus konteksta izrauti mazi fragmenti, kurus skatītāji nevarēja atšifrēt. Manuprāt, tā bija vienkārši cūcība. Vai mūzikā arī tā varētu visu sabāzt kopā – no Jāzepa Vītola līdz mūsdienām?
Pašlaik jums top vēl viena grāmata par Deju svētku vēsturi.
Tas ir turpinājums, kas vēsta par posmu no 2004. gada līdz 2018. gadam. Struktūra būs tāda pati kā grāmatā Deju svētki Latvijā: skaitļi un fakti, 1945–2003 (Tautas mākslas centrs, 2007). Tiešām žēl, ka par Deju svētku vēsturi sāku interesēties tikai tad, kad sāku rakstīt pirmo grāmatu. Gāju uz arhīvu, atradu sporta avīzes un izlasīju par tautas dejas attīstību un notikumiem trīsdesmitajos gados.
Kuri vēstures baltie plankumi vēl pelnītu pētījumus?
Domāju, ka par sanākšanu un sadancošanu agrākajos laikos būtu vērts vēl padziļinātāk papētīt. Vajadzētu arī papētīt, kādā virzienā attīstās skatuviskās dejas horeogrāfija, un paanalizēt atsevišķus autorus. Savā laikā ļoti rūpējāmies, lai tautiskajā dejā neienāktu svešķermeņi. Piemēram, Ulda Žagatas dejās slēpjas baleta klasika. Viņš interesanti strādāja arī treniņnodarbībās: universitātē baleta stangu nebija, bet dejotāji izpildīja klasikas vingrinājumus, sastājušies aplī un sadevušies rokās. Būtu interesanti pārredzēt, kā notiek dejas attīstība. Tur parādīsies arī jautājums par tērpu.
Kā jums bijis vairāk – skaistuma vai grūtuma? Cīņas vai gandarījuma?
Noteikti gandarījuma. Man apkārt bija vecmeistari – Milda Lasmane, Harijs Sūna, Arvīds Donass un citi –, kā arī jauki kolēģi, ar kuriem varēju dalīties domās. Ja man kaut kas nebija skaidrs, varējām pastrīdēties, mēģināt pierādīt viens otram savu taisnību, bet vienmēr nonācām pie labākās domas, kas palīdzēja virzīt darbu tālāk. Man ir gandarījums par to, kas ticis izdarīts. Es to jūtu arī tāpēc, ka neviens no aizsāktajiem pasākumiem gadu gaitā nav izzudis, tie turpinās. Gan zonālie svētki, kas pēc būtības bija novadu svētki laikā, kad novadus nedrīkstēja pieminēt, gan novadu programmas lielajos svētkos. Joprojām notiek jaunrades skates. Laukumam tikai pieliek aizvien vēl jaunus marķējuma punktus un ciparus, jo dalībnieku skaits palielinās. To visu nevarētu paveikt, ja blakus nebūtu lielisku kolēģu – Valijas Baumas, pēc tam Margas Apsītes, Rozes Kupčas un vēlāk arī Marutas Alpas. Daudz kas izdevās, pateicoties arī viņu idejām un atbalstam. Darāmais pēdējās desmitgadēs ir kļuvis tik liels, ka vienam cilvēkam, kā tagad Latvijas Nacionālajā kultūras centrā strādā Maruta Alpa, ir ļoti grūti visam izsekot un vēl sarakstīt tik daudz nesakarīgu birokrātijas papīru. Tādam apjomam vajag vismaz vēl otru cilvēku. Tas nav viena cilvēka darbs!
Vai ilgā distancēšanās neizskaudīs cilvēku vēlmi kopā dziedāt un dejot?
Visu laiku taču dzirdam, ka cilvēki ļoti tiecas cits pie cita. Tikties ir aizliegts, taču cilvēki joprojām turpina tikties un pat riskē ar soda naudu. Šī tieksme tikai pastiprinās un liek pārkāpt pat daudzus pareizus aizliegumus, jo ir stiprāka par tiem. Vajadzētu saglabāties arī kopīgās dejošanas mīlestībai. Ceru, ka beidzot tomēr varēsim atkal apskauties.