Imants Lancmanis (1941) - viens no cienījamākajiem cilvēkiem Latvijā vismaz pusgadsimta garumā - milzīgo cieņu izpelnījies ar nenogurstošo un nesavtīgo darbu, izcilu pasaules līmeņa zinātnieka erudīciju un spēju savas zināšanas nodot sabiedrībai. Būdams vispāratzīta autoritāte daudzās jomās, galvenokārt viņš pazīstams kā ilggadējs Rundāles pils muzeja direktors. Taču reizē Imants Lancmanis ir latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un publisks intelektuālis.
Izdevums ir veltīts Imanta Lancmaņa mākslai - glezniecībai -, kas pilnībā savijusies ar viņa dzīvi. Gleznu tapšanu ir ietekmējusi visa redzeslokā un profesionālajā darbībā nonākusī māksla - vēsturiskie stili, vēsturiskā glezniecība un vēsturiskās ēkas -, taču reizē arī tas, kas personīgi saistījis Latvijas un pasaules mākslā gadu gaitā. Gleznu motīvus ietekmējuši arī aktuālie sabiedriskie notikumi un to vēsturiskie cēloņi. Kā fons grāmatas tapšanai kalpojis grāmatas autores Helēnas Demakovas ar Imantu Lancmani kopīgi pārrunātais un pieredzētais vairāku gadu desmitu garumā. Katras nodaļas virsraksts ir kāds citāts no Imanta Lancmaņa sacītā vai rakstītā.
“Mēs nevaram ieraudzīt un fiziski sajust cita cilvēka ticību, bet māksla ir viens no tiem īpašajiem līdzekļiem, kurš ļauj mums tai pietuvoties. Saglabājot pārliecību, ka māksla ir sociālās dzīves stingri noteikta profesionāla joma, jautājums par tās noslēpumaino brīnumu paliek atklāts. Pārāk daudz ir mazo, grūti atšķetināmo un vēl grūtāk aprakstāmo pavedienu, kas veido katru konkrēto mākslas darbu un atšķir viduvēju gleznu no izcilas. Cerams, dažus pavedienus lasītājs uztvers - ar acīm, prātu un sirdi,” grāmatā raksta tās autore Helēna Demakova.
Izdevums tapis kā turpinājums vērienīgajai izstādei Imanta Lancmaņa māksla, kas no 2022. gada 12. novembra līdz 2023. gada 26. februārim norisinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā un pulcēja vairāk nekā 67 tūkstošus skatītāju. Imants Lancmanis stāsta: “Izstāde bija ļoti svarīgs pagrieziena punkts manā kā mākslinieka dzīvē, kas ar pārtraukumiem un šķēršļiem bija ritējusi paralēli citiem man lemtajiem uzdevumiem un citām dzīvēm. Kopā saliktais un ieraudzītais man deva milzu gandarījumu, galvenokārt tāpēc, ka redzēju tik dzīvu skatītāju atsaucību un gatavību iedziļināties manās domās, vērojumos, atziņās un aizrautībās. LNMM pienākas bezgala liels paldies par lielisko darbu izstādes sagatavošanā un ideālā noformēšanā. Kā skaists, dzīvesprieku apliecinošs simbols bija Rīgas Baleta skolas jauno balerīnu burvīgā deja izstādes slēgšanas brīdī. Tā meta tiltu no pēdējās, drūmās darbu grupas Nāves deja uz līksmē un grācijā lidojošu Dzīves deju”.