Ziema, tumšais laiks. Lampiņām virtenēs jauka spīdēšana. Tuvojas Ziemassvētki. Sniega šogad par maz nebūs. Un tomēr līdz ar gaidāmajiem saulgriežiem, kā katru gadu, apzināto sajūtu fonā manī rosās savāda ēna, it kā "es pats" lāga nesatiktu ar "sevis pretrunu". Mostas arī līksmas priekšnojautas. Būs jauki! Vai kāds gaida pirkšanas un pārdošanas svētkus? Un tomēr – veikali pārpilni svinēšanas standartiem.
Skatienam uz šo krāšņumu piemīt zināma atstarošanās lūzuma līdzība. Bērniem patiks, viņiem atkārtošanās ir drošas pasaules piedzīvojums. Tikai vēlāk daudzi no viņiem sapratīs, ka tuvējā dzīves telpā, pašā dzīvošanā neko daudz nepalīdz šāda "drošība", tā ir māņu ticība, savā ziņā slēpšanās tur, kur gaidītais vienmēr piepildās, kur viena un tā pati pasaka beidzas allaž vienādi, kur līksmā multene pierādīs, ka labais uzvar tik un tā, lai kādi ļaunie spēki tam stātos ceļā.
Prozas lasījumos šogad centrālā tēma bija "slēptuve". Jā, pasaulē notiek arī briesmīgas lietas. Tieši šobrīd, kad es to rakstu, un arī tajā brīdī, kad tu lasi jau uzrakstīto. Es vērpju savus tekstus, lai meklētu jēdzīgas atbildes uz jautājumiem. Man nesanāk viss un vienmēr tā, kā gribētos.
Parasti esmu nemierā ar notiekošo. Šajos svētkos būšu ar mieru justies zaudētājs savā ierobežotajā pasaules telpā. Jo ārpus tās notiek kas daudz šausmīgāks! Es sajūtu niansi, kas šķir augstprātīgu nošķiršanos ar "pateikts, un punkts" no plūstošā laika izjūtai pielāgoto distances jausmu. Citam gribas pelnīt ar savu sastrādāto mākslu, un parasti es neatbalstu šādu spēlīti. Izņemot sniega svētku laiku. Tad es sev jautāju: vai man pašam arī būtu kas pretī saņemt vairāk? Lai viņiem tiek!
Vēl daži meklē atbalstītājus, jo cenšas vairot savu varas apziņu, viņi noteikti grib skaidri apzināties, uz kāda plaukta paši sēž – tāda augstāka vai kaut kur apakšā. Viņi salīdzinās ar citiem autoriem, tāda ir viņu motivācija. Citkārt es teiktu, ka – smieklīgi! Bet tagad, tumšajā laikā, ko apgaismo vien dažas spožas mantiņas un svecītes, es saku: lai jau – lai cilvēki salīdzinās, ja viņiem tas rosina sajūtas. Ir taču novērots, ka sporta spēlēs cīnītāji izskatās gatavi viens otru saplosīt, savukārt tribīnēs sēdošie līksmo trakā eiforijā, ja savēji vinnē, bet piedzīvo baisāko nelaimi, ja nekas nesanāk. Nu tad lai viņiem prieks no šīs mērīšanās! Vienu reizi gadā esmu ar mieru viņus saprast.
Rotaļas sajūsma ļaužu apziņā dažkārt neatstājas visu mūžu. Ikdienā man pēc šādiem pieļāvumiem paliktu smaguma sajūtās sašķaidītās nervu enerģijas pārpalikumu skābā garša, nospiestas pašapziņas slogs. Svētkos ir citādi. Lai gan neaizmirstu arī, ka pasaulē slepkavo un iznīcina. Novietoju šo ārpus cilvēka dabas. Vienkārši tajā, kas to dara, cilvēks ir beidzies, un viņa vietā glumi slīd Lavkrafta stāstos atainotie plēves radījumi.
Ziemassvētki savā gaismojumā nolīdzsvaros piedzīvoto nestabilitātes trauksmi. Vienkārši – mierīgais sniegotais lauks.
Kas gaidāms nākotnē?
Runa ir par mani pašu. Par tevi arī.