Mani aizrauj greznās katoļu katedrāles Eiropā, kurās gleznojumu, vitrāžu un zeltījumu bagātību caurstrāvo arī simetrijas un kārtības kanons. Taču vēl vairāk sirsnīgu sajūtu sniedz necila luterāņu baznīca laukos. Tā ir laime, kad izdodas uzskriet uz divām stundām atvērtām durvīm vienīgajā svētdienā, kad baznīcā vispār kaut kas notiek. No pareizticīgo un baptistu baznīcām man ir mazliet bail – tās parasti aplūkoju no ārpuses. Neesmu arī moderno baznīcu cienītāja, iekšā nevilina ne "klusuma kapela", ne "meditācijas telpa".
Baznīcu arhitektūrā mani interesē sakrālā vientulība vecos kapos, aukstums un krāsniņas pieticība ziemā, meiju smarža vasarā, kā arī radikāli pārvērtību projekti – baņķieru atalgojumam atbilstoši dzīvokļi un stilīgas grāmatnīcas vecās ēkās, kas vairs nevienam nav vajadzīgas. Tādas esmu redzējusi Nīderlandē, Lielbritānijā. Taču mūsu valstī, kur katrās Lieldienās uz laicīgu žurnālu vākiem ir mācītāji, laicīga baznīcas ēkas dzīve nebūtu iedomājama. Tas nesaskan ar lokālo dzīvesziņu vai dzīvesdziņu – es šo jēdzienu neesmu vēl iemācījusies un nesaprotu.
Ir sanācis, ka gads vēl nav pusē, bet mana baznīcas apmeklējumu kvota ir gandrīz izsmelta. Doma baznīcā es biju uz koncertu, taču dažkārt ir lietas, lielākas par mūziku, un bieži tā ir arhitektūra. Kas notiek Doma baznīcas iekšpusē? Tirdziņš, skola, remonts un apmēram tas, kas savulaik uz standartizēta padomju pilsoņa balkona mikrorajonā. Konservu burkas, slēpes, riepas, kas vēl? Kāda trīskāju taburete, no remonta pāri palikušas flīzes, veca aizkaru stanga, ar vaskadrānu pārklātas ābolu kastes. Kur vien sper kāju, ir kaut kas nolikts. Norāde uz tualetēm, bērnu stūrītis, soli, galdi, bukletu un suvenīru stendi. Starp krāmiem jāspraucas kā starp bomzi un riteņbraucēju jaunajā tramvajā, ievelkot vēderu, aizturot elpu un pārvēršoties par ēteri.
Taču Dieviņš atvēra remonta laikā slēgtās durvis Nīcas baznīcā – uz celiņa satiku laipnus cilvēkus. Draudze pašlaik pulcējas mazā istabiņā piebūvē, bet gaišo, balto interjeru baznīcā remontē viens pats meistars. Viņš jau izgatavojis baltus solus un ķēries pie sienām. Visu viens pats. Nekādas deleģēšanas, apakšuzņēmēju un hierarhijas. Visu viens pats no dizaina līdz ēvelei un otai – tīri un kārtīgi.
Skaisti dzīvot lielās telpās ir jāmāk. Gan baznīcā, gan privātā loftā un stikla torņa augšstāvā ir jāmāk deleģēt vai dominēt, jo citādi neviens nezinās, kurš muzeja kasē vai valdes sapulču zālē ir nolicis orhideju gofrētā plastmasas trauciņā un kuram sapelē tie salāti korporatīvajā ledusskapī. Telpas kultūra ir tikpat īpaša kā citas. Vietā nolikts krēsls vai galds ir kā vietā uzsists klavieru taustiņš. Tā ir.