Eseju Žans Ženē uzrakstīja pēc tikšanās ar Alberto Džakometi (1901–1966), kurā mākslinieks gleznoja Žanu. Kāds pat esot izteicies: "Ja Alberto taisīs no tevis skulptūru, tava galva izskatīsies pēc naža asmens", un ka tik plakanā galvā neesot vietas smadzenēm.
Tikšanās laikā 1955. gadā Žans mēģinājis uzmanīgi iztaujāt un pietuvoties Alberto, kā viņš pats sacījis: "Centos būt naivāks, nekā esmu." Toties, līdzko Žans savā neērtajā virtuves krēslā sakustējies, tūdaļ Alberto viņu nolicis atpakaļ vietā – mierā un klusumā. Starp saspringtajām klusuma pauzēm Alberto pat esot paguvis izstāstīt, ka vienu savu skulptūru gribējis uzreiz aprakt, bet ne tāpēc, lai to pēc tam, kad viņa paša vairs nebūšot, kāds atraktu, un, kad Žans izbrīnījies, ka starp cilvēku skulptūrām esot kāds zvērs, Alberto sacījis: "Tas esmu es. Kādu dienu uz ielas es sev šķitu tāds. Es biju suns."
Lai arī šo vīriešu attiecības dzīves laikā bijušas draudzīgas un Žanam izdevies pietuvināties Alberto, pietuvošanās skulptora un gleznotāja mākslai (un tās radīšanas procesam) bijusi daudz sarežģītāka. Ar Džakometi darbiem nav iespējams sadraudzēties uzreiz. Jo tuvāk tiem pieej, jo tālāki tie šķiet. Tie pavēl atkāpties uz vientuļo punktu, no kura tie jāaplūko. Ikviens, kurš kaut reizi redzējis Džakometi trausli skarbās skulptūras, ir izjutis nepieciešamību atklāt vai vismaz atgriezties sevis paša vientuļākajā punktā. Katrai Džakometi skulptūrai piemīt savs svars un savs klusums, un tās no aplūkotāja pieprasa to pašu. Pieprasa atstumt malā visu, kas traucē skatienam. Pieprasa pietuvoties sev un saviem ievainojumiem.
Ikvienā no mums ir šis slepenais reģions, šis vientulības punkts, kurā ļaujam patverties atmiņām, cilvēkiem, ainavām, pilsētām, skumjām. Tas ir arī radīšanas reģions. Gaišā tumsa. Lai tajā iekļūtu, ir jāgrib tajā nonākt. Žans Ženē, kurš piedzīvoja bērnību bez vecākiem (tie viņu pameta), izdzīvojās pa pāraudzināšanas iestādēm zādzību dēļ un dzīvoja kā noziedznieks, sāka rakstīt cietumā. Savu vispersonīgāko darbu Zagļa dienasgrāmata viņš radīja tieši tur – vientuļajā punktā. Jau kopš piedzimšanas mirkļa iezīmēts ar klaidoņa un vientuļnieka zīmogu, viņš Džakometi skulptūras pirmām kārtām uztvēra kā vientulības nesējus, izjuta kā klaidoņu mākslu, un vienīgais, kas vieno Džakometi skulptūras un to aplūkotāju, ir priekšmeta un savas vientulības atpazīšana.
"Vientulība, kā es to saprotu, nenozīmē nožēlojamu stāvokli, bet drīzāk slepenu karaļvalsti," raksta Žans Ženē. Šī slepenā karaļvalsts nepieder tikai māksliniekam, kurš glezno kārtējo gleznu, vai rakstniekam, kurš ar bezmiega smagajiem plakstiņiem gaida dzejoli, vai šuvējai, kura apņēmīgi ver diegu adatā. Ikvienā no mums ir personīgā Alberto Džakometi darbnīca – iekšēja, klusumam paredzēta telpa kaut kur starp gaismas seju un tumsas pakausi. Ikviens, kurš kaut reizi iekļuvis pats savā vientuļajā punktā, zina, ka tur ir skaisti. Ikviens, kurš atļaujas nostumt malā visu, kas traucē skatienam, ir redzējis, kā Gaujā iet ledus, kā mainās ūdens nokrāsa upē, kā saulriets – līdzīgi sirreālistu otas triepieniem – maina pilsētas ainavu, kā, nonākuši paši savā mierpilnajā klusumā, pamanām, ka viss ir dzīvs, kā kokiem nāk pirmie pumpuri, kad sniegs tos ir pametis. "Skaistumā vai skaistuma pieredzē mēs esam vieni un tālu," secina Žans Ženē.