Daudz komplicētāk ir novērtēt izcilību gada vai citā nogrieznī, lai sabiedrībai pateiktu – šis ir labākais Latvijas dizaina vai arhitektūras darbs. Vai vērtēt, balstoties uz savu profesionālo un ētisko pārliecību, vai eksistē kāda kopīga vienošanās par to, kas ir labs? Kā rokassprādzi un koka kluču spēli salīdzināt ar transporta shēmu, palīglīdzekli vājdzirdīgajiem vai puķu laistīšanas iekārtu? Vai pirts lauku ainavā ir mazāka par restaurētu pili, un kas ir svarīgāks – skola vai slimnīca, vai varbūt skats pa logu?
Ar šiem jautājumiem katru gadu nodarbojas arhitektūras gada balvas žūrija un nu jau otro gadu arī nacionālās dizaina gada balvas darbu vērtētāji. Šonedēļ uzzināsim labāko vārdus abās nozarēs, jo tiks pasniegta gada balva dizainā un nosaukti gada balvai arhitektūrā nominētie darbi. Balva vienlaikus ir standarta un nestandarta vērtību mērs. To vienmēr piešķir žūrija, un katrs, kas ir veicis žūrijas darbu, zina, kā no pirmā matemātiskā punktu saraksta karstās diskusijās bieži top cits līderu saraksts. Laba žūrija neskaita punktus, bet sarunājas. Runā līdz brīdim, kad visi pie galda sēdošie piekrīt – šis ir labākais darbs. Ja nepiekrīt, nav pietiekami runāts, jo par līderi ir jāvienojas visiem.
Tieši tāpēc nacionālās izcilības balvas ieguvējs ir balvu saņēmis pelnīti. Par arhitekta un dizainera darbu ir vienojušies speciālisti, un šis darbs tiek nodots sabiedrības vērtēšanai. Sabiedrībai ir tiesības uzdot jautājumus, un žūrijai, tāpat kā darba autoram, uz šiem jautājumiem ir jāspēj atbildēt. Labs arhitektūras un dizaina darbs vienmēr ir skaists. Iespējams, tieši estētika – atturīga vai krāšņa, pazīstama, bet varbūt arī sveša – būs tā, kas veidos pirmo iespaidu. Tam seko lietderīgums, jauna pieeja kādas zināmas, bet neatrisinātas problēmas šķetināšanā vai vienkārši trāpīga ideja, vai atbilde uz jautājumu, kas nekad nav bijis uzdots. Svarīgāk par visu, vai ēka, lieta, procesi un risinājumi kalpo cilvēkam, vai palīdz, vai iepriecina, varbūt pat dziedē. Ir dizains, kas ir vajadzīgs tikai latviešiem un Latvijai, piemēram, grāmatas latviešu valodā un digitālie risinājumi latviešu valodā. Ir dizains, kas uzreiz kļūst konvertējams starptautiski, ko pamana, ko labprāt fotografē un kas nav jātulko.
Ir dizains un arhitektūra, ko vajag tikai izciliem sasniegumiem sportā vai mūzikā, ir tāds, kas noder izglītībā, un ir tāds, kas kalpo visiem. Ir dizains un arhitektūra, kas vairo labklājību, un ir arī tāds, kas rada zaudējumus. Tāpat ir tāds, kas saudzē un palīdz taupīt resursus, un tāds, kas tērē. Ir dizains un arhitektūra kā notikums – nakts koncerts vai festivāls, rīta skrējiens un darbnīca ģimenēm. Tieši tik sarežģītā situācijā ir arhitektūras un dizaina vērtētājs, ar savu gaumi un patikšanu un personīgā portfolio robežām bieži vien nepietiek, tāpēc vārds, kas nāk prātā, ir elastība. Vai varam iejusties cita ādā uz brīdi un novērtēt ideju tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs gribētu to redzēt. Vai varam cita speciālista viedokli uzklausīt un likt kopā ar savējo, lai sasniegtu kopīgos mērķus.