Pirms gada man nenāca prātā, ka pienāks otrais pandēmijas pavasaris un tad es zināšu, ka varbūt vēl tikpat ilgi būs tā, kā bija vakar un šodien. Mēs dzīvosim, strādāsim, radīsim pārsvarā mājās, un kaut kur ārpus šīs realitātes kā balti mākoņi debesīs peldēs daudzie nami, tūkstošu tūkstoši, kas kļuvuši pilnīgi tukši. Stilīgi biroji, skolas, opernami, muzeji, koncertzāles. Skaisti uzbūvēti, lieli, pat grandiozi, ar lustrām, restaurācijām vai gluži moderni, pārbūvēti un paplašināti pagrabā, bēniņos un visapkārt, visi vienādi tukši, ar apkuri, kas nogriezta uz minimālo, viegli pieputējuši, nolaistām žalūzijām un ar vientulības radītām plaisām sienās.
Nu kāds jau iet, protams, ar masku un distancēti, es arī eju uz darbu mākslas centrā reizi vai divas nedēļā, jo citādi nevar, ir vienmēr ko pārveidot, pētīt un remontēt, jāiekārto nākotnes izstādes. Un katru reizi nākotnes programmai kaut kas ir jānogriež, lai tā atbilstu realitātei. Pēc iespējas saudzīgākai realitātei, kas domā par empātisku un lietderīgu cilvēka un materiālo resursu izlietojumu, ar reālu skatu nākotnē un vismaz minimālu taisnīguma sajūtu un zināšanu, ka kāds ir palicis pilnīgi bez nekā un tāpēc plātīties ar krāsu, konceptu vai šova vērienu būtu kā kažokādās aiziet uz vegānu bufeti un pateikt – man, lūdzu, steiku.
Starp mums nav tikai antivakseri un citi neparedzami troļļi, tepat mājās pie ekrāniem sēž tādi, kas nav gatavi pārskatīt dogmas, tradīcijas, personiskās domas, konceptus, pareizās krāsas un personiskā dzīvesstāsta ierakstus. Viņu galvās spēlē tādi paši koncerti kā agrāk, tādas pašas izstādes un šovi, tādi paši teātri un literāri darbi. Kā tik visa nav viņu galvās, līdz absurdam disfunkcionālas domas, kas, ja ne citu, tad praktisku apstākļu dēļ nav un nevar būt īstenojamas ne par privātu, ne sabiedrības naudu. Mākslā nav jābūt praktiskam, tas, protams, ir skaidrs, taču mākslā vairs neviens nav gatavs turēt spoguli narcisa seju labāk reflektējošā gaismā.
Ir romantiski lasīt, ka drīz nāks vētrainie divdesmitie un atdzims greznība un dejas, skaidrs, ka kaut kur sirdī mēs kāds to varbūt pat gribēsim, bet ticiet, ka uz āru zeltainā džezā svingot diez vai varēsim un nebūs tā, ka visi slāpēs skries vērt vecās pasaules lielo mākslas māju durvis. Un varbūt kā baznīcas un pilis vecos laikos, arī šīs kaut kur paliks tukšas un pamestas un tiks pārkausētas jaunos materiālos. Un cik daudz būs to, kas meklēs savienojumu ar vecām grāmatām un kausiem, un cik to, kas pieņems singularitāti, kurā parastā taktika nedarbojas un nekad nedarbosies to iemeslu dēļ, ka dotie lielumi ir kļuvuši bezgalīgi.
Grūti iedomāties šodien skriet uz muzeju, kas ir brīvs no ierobežojumiem un iekārtots pirms dažiem gadiem, pat koncerta doma šķiet kā vecs kinoteātris, kurā kādreiz varēja pīpēt. Un lekcijas, un konferences, un lielās skatuves. Nē, es vēl nezinu, kā dzīvosim, bet ne jau tā kā iepriekš.