Ārā taisās sprāgt pirmie pumpuri, pa biroju divi suņi dzenas pakaļ plīša kaķim, un vēl intelektuāļu iecienītā portālā gadās uziet īpaši iedvesmojošu dienas citātu: "Dzīve būtu traģiska, ja vien tā nebūtu tik smieklīga" (Stīvens Hokings). Vārdu sakot, ļoti nepiemērota diena ciešanām, bet laba diezgan, lai paanalizētu jaunākās tendences latviešu literatūrā.
Bija (un joprojām ir) tāds Vilis Lācītis, tad mēs uzzinājām par šobrīd jau klasiķa statusu iemantojušo Jāni Joņevu, taču nule abiem cienījamu konkurenci radījušas divas meitenes – Sabīne Košeļeva un Daina Tabūna. Visu minēto autoru debijas darbi ir konceptuāli līdzīgi – veidoti kā atsevišķi stāsti, kas tomēr tiecas pretendēt uz zināmu notikumu hronoloģiju un sižeta attīstību. Nepretenciozā valodā pierakstītās atmiņas dokumentē autoru pārstāvētās paaudzes piedzīvojumus reālā laikā un vidē. Nav arī jābūt izmeklētājam Capam, lai sadzītu rokā pārliecinošus pierādījumus, ka visu darbu galvenie varoņi ir rakstnieki paši.
Skaidrs, ka ir arī atšķirīgais – kurš vairāk mūziku klausījies, kurš mīlējis, ceļojis vai dzēris –, bet tās ir detaļas. Darbi ir gluži tādā pašā mērā fragmentāri, kādas ir atmiņas, un reizē kļūst arī par neapzinātu atsauci uz blogeru ierakstu laikmetu, t. i., sabēršu te kaudzi publikas patēriņam uzfrišinātu fragmentiņu no savas dzīves. Kopumā tā izskatās pēc mērķtiecīgi neplānotas atbildes latviešu literatūrā dominējošajam formas kalambūram un ārkārtīgi nopietnajai attieksmei pret savām iekšpasaules ciešanām. Šīs paaudzes pārstāvji arī cieš, tikai prot to darīt ironiski jeb – ņirdz par to, ka vispār ir spējīgi būt tik bezjēgā nelaimīgi un nesavākti.
To, ka stulbas lietas var vienkārši darīt ironiski, es izlasīju Dainas Tabūnas grāmatā. Viņas gadījumā tā bija selfiju uzņemšana, taču vispār ironiskuma piešķiršana kā tāda ir vajadzīga, lai sevi nepadarītu tizli smieklīgu, bet tieši otrādi – pievilcīgi vēsu. Piemēram, es nesen aizmigu Olympic Casino, gaidot draudzeni atpakaļ no tualetes. Tas varētu likties diezgan traģiski, pat nožēlojami, bet tā tas nebūt nebija, jo es to darīju ironiski! Tas ir kā uzspiest "patīk" nelaimīgas mīlestības draudzenes profila bildei, netieši paziņojot: "Jā, es ciešu, bet – kas par to? Tā jau nu nebūs tā lieta, par ko nespēšu paņirgt. Tagad gan došos iedzert. Uz redzi!" Šī paaudze nebaidās ne tikai ironizēt pati par sevi, bet iet vēl tālāk – ironizēt par savu ironizēšanu.
Reizē šķelmīgā attieksme ir drošs aizsegs pret realitātes radītajiem un veselo saprātu plosošajiem pāridarījumiem. Piemēram, stilīgi un atšķirīgi no visiem svin Ziemassvētkus bārā 4 promiles, bet patiesībā tev nemaz nav ģimenes, ar ko svinēt, tāpēc nekas cits neatliek, kā šos tradicionālos svētkus līdz galam un ironiski sačakarēt. Ironija ir kā drošs atkāpšanās ceļš jūtīgam cilvēkam, pasakot – ak, tas taču viss tāds joks vien bija, mana sirds te netaisās sadegt neparasti.
Tikai nedomājiet, ka šajā tekstā kaut kas nebija ironiski. Starp citu, ja atkal pievēršamies diviem sunīšiem manā birojā, viens ir izmisīgi priecīgs Velsas korgijs, otrs – mūžīgi garlaikots un cinisks basets. Es, protams, labāk gribētu būt otrais.