Kaut gan, iespējams, Valsts prezidenta un premjerministra runu rakstītāji būs pēdējās personas vēsturē, kas par latviski sarakstītu tekstu saņems atalgojumu, galu galā amatpersonām regulāri paaugstina algu, tās var atļauties uzturēt skrīverus. Rakstītprasme latviešu valodā piedzīvo grūtus laikus un drīz, paredzu, kļūs tikpat reta kā māka lietot vērpjamo ratiņu.
Jūs, kas priecājaties par mākslīgā intelekta spēju sacerēt mūziku vai radīt attēlus, tieciet skaidrībā, kādas mūzikas un vizuālās mākslas jums vēl pietrūkst – lielveikala fona trokšņa vai Bēthovena un Vaska, nezināmas izcelsmes selfiju vai Pikaso un Aijas Zariņas? Līdzīgi kā tehniski ģenerētu skaņu, arī tekstu, protams, kļūst arvien vairāk, tikai maz no tiem vairs ir roku darbs (atsevišķs žanrs ir rakstīšana ar īkšķi!). Tehniskās iespējas tulkot, kopēt, kompilēt tekstus, atšifrēt balss ierakstus ir jau tagad. Tālākais ir atkarīgs no tā, ko ar tiem darām.
Jums, kas katru mīļu brīdi skandējat lozungus par latviešu valodu kā mērķi un līdzekli, Jaunajā gadā novēlu skaidrāku skatu uz dzīvi un mazāk liekulības! Diezgan maz tās labā esat piepūlējušies, kungi un dāmas! Jebkurš darbs ar valodu prasa augstu kvalifikāciju, ir ķēpīgs un laikietilpīgs. To neviens nedarīs tāpat vien, lai rezultātu publicētu sociālajos tīklos. Tehniskā progresa sludināšana un humanitārās jomas nievāšana nepalīdzēs.
Jums, kas bargi pārraugāt audiovizuālos medijus, atgādināšu, ka rakstisko mediju vide noplicinās ar katru gadu un tekstu patēriņš ir brīvā laika pavadīšanas forma, nevis pilsoņu pienākums, tur princips "ēdiet, ko dod!" nedarbojas. Īpaši, ja dod arvien mazāk un sliktākas kvalitātes produktus. Informācija svešvalodās patiesībā nav ierobežojama. Man, piemēram, nav saprotams, kā tas gadījies, ka mums ir Nacionālā opera un valsts cirks, bet valsts izdevniecības (labi – sabiedriskās vai nacionālās) nav vispār? Runa nav tikai par daiļliteratūru, ko patiesībā lasa diezgan maz.
Jums, kas savulaik rakstītās valodas privatizācijā saskatījāt biznesa un politiskās ietekmes iespējas, sajaucot vienā putrā nopietno un dzelteno presi, neatkarīgus viedokļus un reklāmu, atgādināšu, ka izlietu ūdeni nesasmelsi – nez vai «maksas satura» ieviešana glābs nozari, no kuras līdzekļi tāpat aizplūst globālajiem spēlētājiem bezmaksas plašumos.
Jums, kam liekas, ka latviešu valodas nākotni garantēs fizikas stundas C1 līmenī, aizrādīšu, ka valodas apguve tā nenotiek – mazākumtautību bērniem izšķiroša būtu iespēja mācīties pie skolotājiem, kam latviešu valoda ir dzimtā un, vēlams, attīstīta kā mutiski, tā rakstiski. Nekas gan nav dzirdēts par mērķtiecīgu programmu vai mazākais patriotisku brīvprātīgo kustību, lai to veicinātu. Varbūt ir laiks sākt – kaut ko līdzīgu zemessardzei?