Tie lielākoties ir veidojušies noteiktas pieredzes, bieži vien konfliktu rezultātā. Kāds, piemēram, paslīdējis un sūdzējies, un veikals drošības pēc uzstāda brīdinājumu: "Uzmanību, slidens!"
Lai gan grūti noteikt, kad šāda brīdinājumu kultūra nonāk līdz pārspīlējumiem un absurdam, tomēr tai ir jēga. Tā balstās pieņēmumā, ka mums ir jābūt informētiem par to, kādas izvēles mēs izdarām. Piemēram, ja es nevēlos baidīties, ir labi, ka mani brīdina tā vai cita zīme televīzijas ekrānā, ka tūlīt būs kaut kas šaušalīgs.
Tomēr ir dažas sfēras, kurās šāda brīdinājumu sistēma kļūst diezgan problemātiska. Atceros, reiz skatījos franču televīzijā kaut kādu joku raidījumu, un ekrānā parādījās uzraksts: "Šī ir parodija." Tādā veidā raidījuma veidotāji varbūt izvairījās no tā, ka viņus iesūdz tiesā par apmelošanu, bet jokam par labu tas nenāca.
Otrs piemērs ir tā sauktais brīdinājums par nepatīkamām tēmām jeb angliski trigger warning. Jēdziens esot radies interneta diskusiju vietnēs, kurās feminisma kontekstā apspriesta vardarbība, ieskaitot vardarbību pret sevi. Diskutētāji pie saviem ierakstiem esot sākuši likt akronīmus, kas brīdinātu par tēmu tos, kuriem ir sāpīga šādas vardarbības pieredze. Paņēmiens ir pārcēlies arī uz citām jomām, un pēdējos gados amerikāņu universitātēs studenti arvien biežāk pieprasa, lai kursu aprakstos būtu norādīts, kurās nodarbībās varētu būt tēmas, kas izraisa nepatīkamas emocijas. Piemēram, ja tiek apspriests teksts, kurā ir rasistiska valoda, par to ir jābrīdina studenti, ja tiek apspriesti aborti, par to ir jābrīdina. Samērā lielu rezonansi izsauca Džīnijas Sukas raksts (New Yorker, 15.12.2014.) par to, ka jurisprudences pasniedzēji arvien biežāk izvairās mācību kursos iekļaut tēmu par likumiem, kas saistīti ar izvarošanu, jo regulāri gadās studenti, kuri uzskata šo tēmu par emocionāli traumējošu.
No vienas puses, situācija ir analoģiska brīdinājumiem, ka ekrānā būs redzamas šausmas, tomēr ir būtiskas atšķirības. Problēma jau nav tajā, ka studenti jābrīdina, bet tajā, ka jebkura šādas traumējošas tēmas pieminēšana bez brīdinājuma kļūst par pārkāpumu. Taču dzīvā sarunā cilvēks ne vienmēr var izvairīties no tā, ka pasaka kaut ko aplamu vai nepārdomātu, un nav iespējams pielikt klāt brīdinājuma zīmi. Tāpēc rezultāts ir pašcenzūra, turklāt nevis vienkārša pašcenzūra, bet pastāvīgas bailes, ka tu netīšām pateiksi kaut ko tādu, kā dēļ kāds uzrakstīs sūdzību. Dzīva saruna kļūst nedzīva.
No tā neizriet, ka vajadzētu atļaut runāt visu, kas ienāk prātā, un ka, piemēram, pasniedzējiem nevajadzētu domāt, kā viņu teiktais var tikt uztverts. Tomēr komunikāciju nevar reglamentēt kā cigarešu pārdošanas noteikumus, un arī konfliktu risināšanu nevar reducēt uz mehānisku mākslas koncepcijās – gan savā starpā, gan ar sabiedrību. Notika izstādes, teātra un kabarē izrādes, noteikumu un aizliegumu ieviešanu.