Ezeri dusēja, vārdos nosaukti, tos kā pieklusuši glabādami. Ziemas auksto strēķi uzņemdami. Palu čalas un vasaras diendusu gaidīdami. Ceļš vijās caur retu māju puduriem. Kur tad ļaudis, kur valoda? Klusa un tukša izskatījās šī dzimtenes mala.Un tad, kā salai iznirstot no nekurienes, iebraucām Makašānos. Skaista Latgales Māra mūs sagaidīja – Gundega, košos zābakos, kuplu bizi pāri pleciem. Puķainā blūzē kā dzīvīgs, krāsains izšuvums pelēki tumsnējā agra rīta ceļā. Klāja bagātu galdu, teikdama – paši vainīgi un durni ceļā ēzdami, uz šo pusi braukdami. Tad rādīja mums savu gaišo, jauno skolu pakalnā,mātes Lūcijas lolojumu, uz kuru nu mākslas amatniecību brauc mācīties jauni ļaudis no visām Latvijas malām. Sirds priecīgi palēcās, redzot un dzirdot, cik sirsnīgi un ģimeniski skolēni sveicinājās un runājās ar skolotājiem. Cik lepni uzgavilējasavai pēc skata vienaudzei direktorei Gundegai.Makašānos sākās valodas diena. Visi – mājinieki un viesi – bijām kā viena saime. Tuvu savai valodai – ar aizkustinoši sirsnīgiem videoklipiem, kuros jaunieši izteica savu piederību dzimtajai valodai. Ar Valodas aģentūras lieliskajiem ļaudīm arbitru tērpos, vērtējot redzēto. Ar dzejas un dialektu skanīgo mēli, ar prozas un pasaku lādīti, ar latgaliešu barda dziedājumu un dzejas steidzeņu. Ar jaunu ļaužu priecīgajām sejām, par savu valodu spēles priekā un sirsniņā domājot.Pilnestīgajai dienai uz vakarpusi ripojot, visi vienojāmies Lāčplēša iestudējumā. Bija skaidrs, ka mūsu varonis nav nekādapilnība. Ka derētu viņam i plašāks pasaules konteksts, i viedāks prāts, i spēcīgāks raksturs. Un labi būtu, ja spēks nebūtutikai ausīs, bet galvā arīdzan. Mūsu Lāčplēsis pārmaiņas pēc beidzās laimīgi. Melnais bruņinieks bija ar mieru atvarāiekrist viens. Un mēs skandējām – nu ir tautai jauni laiki, nu ir viņa svabada.Kas mums varēja liegt šīs laimīgās beigas, ja tādi jutāmies šajā ģeogrāfiskajā nostūrī, kas īpašu ļaužu labad kļuvis par gaišu saliņu, par iedvesmu jaunajiem nepamest savu valodu un savu zemi. Vakarā Gundegas tēvs rādīja savas meitas īstos dārgumus – viņas gleznas. Kad tad viņa paspēj vēl arī to? Kā iemieta acs apstājās pie vēl nepabeigtajiem mākoņiem. Cik tie debesīs viegli, cik liegi krīt to ēnas.Viens stāsts noveda pie nākamā. Gundegas Makašānu mākoņus atcerējos ciemā pie Imanta Ziedoņa. Viņš reiz teica: «Latvijā ir visskaistākie mākoņi. Te var nobrīnīties, kādi mazi mākonīši, tā kā tādi mazi, balti maizes kukulīši. Tik vienādi pavisām debesīm.» Tagad Imants pats tik tuvu valodai, ka gandrīz izzudis tajā. Kā valodas mākonis – tik tuvu un reizē tik tālu. Tik sargājams. Kā valoda.Tik tuvu jau jutās valoda. Un tad nāca vēl trešā diena, kad gaisma bija pavisam tuvu tumsai. Un vēlā vakarstundā latviešuvalodā pavisam tuvu klāt pienāca somu dzejnieka Penti Sārikoski rindas: Domājam mirušāvalodā par dieva pēdām, lēpjulapāmuzsiltāūdensspoguļa reiz nākotnēsensenis valodasnemirst, tāsklejo Drēbjuuntraukumazgāšanaaizvienīsākasdienas, sapņiZīmesnevariztulkot, zemtāmjūtieskālietūunpārnākotmājāspietākasirtiksavskanepieder
Tuvu valodai
Laikā, kad gaisma pienāk tuvu klāt tumsai, iekrita vairākas dienas, kad valoda pienāca klāt ļoti tuvu. Viss sākās ar braucienu uz Makašāniem, kas Latvijas kartē atzīmēti ar citu vārdu, tādējādi itin kā nebūdami šīs zemes virsū. Novembra miglās un lietavās te ietinās, te iznira Latgales līganie pakalni.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.