Kurā brīdī ceļotāja eksotiskās ķibeles kādā svešā zemē kļūst par traumatisku personīgo pieredzi? To pieredzi, kuru ar smaidu vēlāk neapraksta blogos vai tūrisma ceļvežos a la Lonely Planet un ne īpaši lepojas, ar virtuālajām fiksācijas ierīcēm notvertos kadrus izrādot draugiem. Pieredzi, par kuru ir tā kā drusku pat kauns un vienlaikus atvieglojums: paldies Dievam, ka "mēs" jau esam no tādas vēsturiskās prakses izsprukuši…
"Ja jego podņimaju naverh, slišiš?" (es viņu ceļu augšā, dzirdi?) – tā skaņā balsī rācijā auro pelēkzaļā milicijas (iespējams, robežapsardzes) uniformā tērpta būtne, ar jego kā kustīgu priekšmetu apzīmējot mani – vienīgo tranzītpasažieri lidojumā Vīne–Minska–Rīga. Par tranzītzonu Minskas lidostā biju jau brīdināts – pelēkā marmorā iztapsēts garš koridors ar, rādās, nebeidzamu durvju atverēm (visas durvis ir slēgtas) un mikroskopisku mazmājiņu vienai personai – par ziepēm un dvieli aizmirsti!
Koridora galā trepes, stāvu zemāk – izeja atlidojušajiem "netranzīta" ļaudīm, kuri, gaidot rindu pie pasu kontroles lodziņa, aizpilda ievedmuitas un kaut kādus apdrošināšanas formulārus. Uz loģisku jautājumu, kāda medicīniskā palīdzība ar šo kvītiņu paredzēta, pusaudzim līdzīgs, bet jau nekaunīgs robežsargs atcērt: "Otkuda mņe znaķ, vi pišiķe, čto trebujetsja!" (Kā man to zināt, rakstiet, ko prasa.) Vācu un angļu tūristiem neviens neatbild, jo… nezina valodu. Pa rāciju mēģina izsaukt kādu, kas što-to poņimajet (kādu, kas kaut ko saprot). Svešzemnieki mīņājas un izskatās apjukuši, viņi neko nesaprot.
Jautāju, vai šeit iespējams kaut kur iedzert tēju. Uz mani paskatās tā, it kā es būtu vismaz paprasījis politisko patvērumu Baltkrievijā. "Bufet ņe rabotajet. Toļko tam – posļe tranzitnoi zoni. Žģite soprovoždajuščevo." (Bufete nestrādā, tikai aiz tranzītzonas, gaidiet pavadoni.) Punkts. Pavadone ierodas brīdī, kad līdz manam reisam uz Rīgu atlikušas piecpadsmit minūtes. Viņa vēsā mierā smaida: "Bez vas ņe uļeķjat!" (Bez jums jau neaizlidos).
Tad mani kā čemodānu podņimajut naverh (ceļ augšā). Praksē tas nozīmē mērkaķa ātrumā lēkšot pa nedarbojošos eskalatoru ar rokas bagāžu līdzi pavadonei, kas mudina: "Bistrei, bistrei." (Ātrāk, ātrāk.) Pazemojošākais ir tas, ka tu nevienam šajā "zonā" nevari nedz pasūdzēties, nedz ko sakarīgi pajautāt. Sajūties kā lieta, kā priekšmets, kurš par sevi neatbild.
Tad atveras durvis uz paradīzi. Tax free veikaliņu rinda, desmit kvadrātmetros iespiedušās trīs valūtas kafejnīcas ar ikru maizēm un divdesmit veidu vodkām un tā uzspēlēti sirsnīgā profesionālo pārdevēju laipnība, kas veikli izvilina no pasažieriem eiro un dolārus. Kur es šo ainu jau atceros redzējis? Ā, tālajos 80. un 90. gados Rīgas viesnīcās un, protams, lidostā, kad cilvēks bija katrs, kam makā dolārs.
No Minskas ar mani uz Latviju, uz Jauno vilni, lido trīs dejotāji – baltkrievu jaunieši, kas manās acīmredzamajās izmisīgajās dusmās par "padomjlaiku servisu" noraugās ar ironisku smīnu. Vienu no puišiem sauc Vladimirs, viņš paskaidro: "Vot tak i puķešestvujem vo vremeņi i prostranstve." (Lūk, tā arī ceļojam laikā un telpā.) "No u vas eto, slava bogu, uže v prošlom," – pēc pauzes viņš piebilst. (Jums tas, paldies Dievam, ir pagātnē.)