Izdevniecībā Dienas grāmata ir iznācis eseju krājums Rakstniecības laboratorija. Kā pasaule nonāk simboliskajās sakārtās, starp kurām teksts izsenis ir atzīts par visprecīzāko jēgas izpausmes attēlu. Protams, jāpiemin arī tādi sakārtas veidi kā žesti, zīmes, mīmika, pozas; mēs zinām, ka daudzi cilvēki, kam trūkst redzes, rakstu simbolus var tvert ar tausti, kam trūkst dzirdes spēju, sarunu var risināt tikai ar sejas un roku kustībām.
Teksts ir izpausmes un saziņas centrālā konstrukcija. Eseju krājumā izsakās rakstnieki, un tāpēc viņi aplūko mākslas teksta rašanos. Šajos darbos vairāk atainosies prakses tehniskā puse, kā atrast rakstīšanai ērtāko darba vietas iekārtojumu, kā noskaņoties, kas notiek, kad process jau straumēts darbībā – vārdu, teikumu atrašanā, savienošanā noteiktā kārtībā un kopiespaida veidošanā. Mazāk būs pieminēti pētījumi, kā gan apziņas dzīlēs uzrodas, kā iekrāsojas, kā pieņem simbolu formas šīs tēlojumu, intuīcijas, sajūtu un prāta maģijas rituālu virknes, tēlotas ar burtu zīmēm uz lappusēm.
Kas ir svarīgāk – kā spogulim caur sevi otrādi apgriezt ārējās parādības tēlus vai mēģināt, skatoties sevī, iejūtoties psihes norisēs, meklēt šo parādību saknes – kāpēc es kaut ko redzu tieši šādu un kā tas atbalsojas jau dabas dotajā un pieredzes veidotajā uztverē, kas straumējas, pārveidojas un top mūsu katra īsti nesalīdzināmajā organikā par dabisku atzīstamu? Vai cilvēki kā vienas sugas pārstāvji visi esam vienādi, tikai līdzīgi vai varbūt nesalīdzināmi šajā pārstrādātajā realitātē?
Lasot, kas notiek sociālajā telpā, dažkārt arī svarīgos rakstu darbos, reizēm liekas, ka pasauli mēs redzam katrs pilnīgi atšķirīgu un ne pārāk saskaņotu ar mums blakus esošā cilvēka skatījumu. Mēs visi redzam citu pasauli, kaut vai citā skata leņķī – es redzu tādu ainu, mans blakus stāvētājs jau nobīdītu, kaut ko detaļās savādāku, kur nu vēl gadījumā, ja stāvam viens otram pretī. Mūsu sajūtu pieredze vienmēr ir nošķirta – katram savas intencijas. Tāpēc arī simbolos ietverto ikviens tulko pa savam.
Manuprāt, būtiski ir uzsvērt un simbolos ietvert tieši savas pasaules rituālu, lai cits, kurš lasītu, spētu atjaust šī rituāla, iespējams, autora nedefinētās nozīmes un īpatnības un lai lasītājs spētu tajā piedalīties un spēlēt līdzi pēc savas pasaules prasībām. Dejā taču arī viens vada kā autors, partneris seko šīm simboliskās sakrātas norādēm un atbilstoši spēles noteikumiem – žanram, stila īpatnībām un citām ārējām atšķirībām – piemērojas, lai rastos sadarbība, kas tā vai citādi interpretē ārējās pasaules kā orķestra skanējumu un uzdoto ritmu.
Tur, kur priekšplānā izvirzās shēma, paņēmiens, sāk darboties tāda kā "mašīna", un šī iekārta atkal un atkal jābaro ar formulām, prāta kombinācijām un tādā garā. Savukārt, ja pārāk bieži piesauc formulu, kas neapšaubāmi palīdz arī savākties un koncentrēties mērķim, laicīgi pamanīt iespējamās kļūdas, būtu jāatceras, ka nospriegota un ilgstoši ekspluatēta mašīna reiz var sākt bremzēties.