Ka atsakās, iespējams, no mūža lomas, pie kuras jau bija strādājis. Ka apnikušas spazmas, kas pārņem katru reizi pirms kāpšanas uz skatuves. Atnāca pateikt, ka aiziet. Patiesībā nemaz nezinot, uz kurieni un uz cik ilgu laiku. Viņa vietā ieradās kāds, kurš tieši otrādi – divdesmit piecu gadu vecumā bija izlēmis, ka grib šo atkarību – viņš savu restauratora profesiju un labus finansiālos ienākumus nomainīja pret četriem studiju gadiem ar nezināmu nodrošinājumu lomu piedāvājuma un naudas ziņā. Tam pirmajam vajadzēja brīvību – izvēlēties un ko tur vēl... viņa piecu vai vairāk gadu alkas būt jūrā uz kuģa par matrozi un doties nezināmā virzienā droši vien nu lauzās ārā. Jocīgi ar tām brīvībām – jā, tur ir iespēja doties jebkur un nonākt jebkur, bet tik daudz atkarību arī – no vēja, no viļņiem, no kapteiņa pavēlēm. Tikai jāiemācās lasīt jūra. Vai okeāns. Un tad ļaut, lai jūra tevi pieņem kā savējo.
Tas otrais bija izvēlējies būt spoguļu tuvumā. Palikt visu acu priekšā. Varbūt tur arī novecot, ja Dievs dos. Varbūt tā ir brīvība – sajust aicinājumu un doties. Uz vienu vai otru pusi. Izvēlēties redzēt visus iespējamos saulrietus vai vienmēr tajā laikā būt uz skatuves. Būt uz skatuves un izdzīvot svešus likteņus, pieņemot tos par savējiem. Un dabūt dvēseles brīvību, lai ceļotu tā. Kaut zinātu, ka vienmēr kaut kas tiks nokavēts. Tās skatuves dēļ. Un tomēr – kas notiek ar dzīvi, ja kuģis ir jūrā prom pusgadu... Jocīgi ar tām brīvībām vai sajūtām par to, ko mēs iedomājamies ar to vārdu. Fizisko vai dvēseles izraušanos. Varbūt pietiek ar vienu mirkli, lai izjustu kaut ko tamlīdzīgu, – varbūt tam vajag visu mūžu, lai pavadītu meklējumos.
Varbūt pietiek iziet cauri mežam. Pāriet vienu kalnu. Vai šķērsot jūru. Līdz kādai salai Baltijas jūrā, lai vienkārši apietu tai apkārt, iebristu jūrā un izpeldētos tai salas pusē, kas nav redzama no Latvijas, un atgrieztos. Un tad vērotu saulrietu. Saule virs jūras riet skaisti. Kaut gan – kā uz to skatās... Arī virs labības lauka vai aiz mežu galiem ir skaisti. Kad apkārt ir varžu, kukaiņu un putnu izrādīšanās. Un saulrieta gleznā iespraucas koku vai smilgu gali. Varbūt tomēr divvientulība un jūra attīra skatu un dod iespēju izbaudīt saulrietu līdz pašam horizontam. Kad saule ielien mākoņos, nokrāso tos, tad krīt tālāk. Kad kuģīša ceļš, kas iezīmēts tikai kartēs, jūrā parādās vien ar baltu saviļņošanos, lai pēc mirkļa jau pazustu. Kad vējš uz jūras kļūst citāds un ik pa laikam jūras tukšumā ielaužas kāds vientuļnieks ronis, kas izbāž galvu, vai kaija, kas nolaidusies nekurienes vidū. Kad iespējams kailas ādas šūnās sajust arī šo ceļu kā iespēju būt brīvam, jo, esot tik atkarīgam no kaut kā milzīga, ir neizskaidrojama tuvuma sajūta – tam cilvēkam, kas blakus, un viļņiem. Jocīgi ar tām brīvībām...