Atkarībā no analizētās grupas vai valsts laiks svārstās no deviņām līdz 15 stundām. Mani pārsteidza lielais stundu skaits. Tomēr, ja sāk rēķināt ar rīta agrumā ieslēgto radio, turpina ar dzīvajiem ekrāniem transportā, pieskaita virs galvas tarkšķošos skaļruņus bodēs, tam pieliek klāt laiku, kas pavadīts internetā un pie TV, un tā līdz brīdim, kad pirms gulētiešanas virtuves radio tiek izslēgts, pētījumu veicējiem var noticēt.
Atziņa, ka mēs dzīvojam informācijas lavīnu laikmetā, ir veca un banāla. Ir skaidrs, ka tā šļācas iekšā pa visām iespējamām šķirbām, un ir interesanti padomāt par šīs plūsmas raksturu. Piemēram, pirms divām vasarām mēs bālējām no karadarbības aprakstiem Ukrainas austrumos. Tagad ziņu portāliem sen apnicis ziņot par to, lai gan, kad rakstu šīs rindas, ukraiņu prese ziņo, ka karadarbības zonā ir nogalināti septiņi un ievainoti pieci cilvēki. Diemžēl tie nav jaunumi, ja salīdzina ar sēni Esplanādē, un, lai reizēm no jauna iekarsētu lasītāju, parādās cita veida Ukrainas ziņas, tikai šoreiz ar virsrakstu "Eiropas aizmirstais karš".
Pagājušajā gadā ar savām caurajām gumijas laivām mums uz galvas gāzās raudošo bēgļu tūkstoši, pašlaik ir iestājies šādu ziņu galīgs apnikums. Tiesa, pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem, šogad līdz septembrim Eiropā ieradušies, kā Latvijas Radio ziņās teica, "tikai" 300 000 patvēruma meklētāju. Sanāk 1200 katru dienu, bet nevar taču katru dienu vienu un to pašu atkārtot!
Pagājušajā gadā mākslas pasaules spīdeklis Ajs Veivejs krita ar seju liedagā kā mirušais sīriešu bērniņš visiem zināmajā fotogrāfijā un pēc tam notirgoja šo foto ar lielu blīkšķi. Šovasar augustā "sociālos tīklus pāršalca" foto, kurā redzams pēc sprādziena Sīrijā apdullis, asinīm notašķīts, putekļainais zēns. Atceraties? Taču tas vairs nav tik karsti, un diez vai Ajs Veivejs kādas slimnīcas uzgaidāmajā telpā apbērs sevi ar būvgružiem un mākslīgajām asinīm, ar apātisku skatu veroties asistenta fotoaparātā.
Ko lai dara dienās, kad nav bilžu ar mirstošiem bērniem un Rīgas parkos staigātājus nepārsteidz svešas sēnes? Tad ziņu portāli bliež virsrakstus: "Soctīklotāji šūmējas", "Soctīklotāji neizpratnē", "Soctīklotāji bažīgi", "Soctīklotāji apspriež" un visbeidzot – "Soctīklotāji sajūsmā". Par laimi, šis milzīgais socorganisms bez miega un apstājas ziņu portālu redaktoriem par prieku izspļauj jebko. Un tam visam pa vidu es – samulsis lasītājs, kuram sīriešu bērniņi pārklājas ar Prāta vētru un ēdnīcas zupas šķīvi.
Reizēm šajā jūklī nāk kāda svaiga vēsma. Ievadot savu lielisko izstādi Mākslas stacijā Dubulti, Džemma Skulme intervijā stāstīja par domām, kas virzījušas darbu rašanos. Par spīti tam, ka tiek pieminēta apdraudētības sajūta un bailes, gleznotāja saka: "Manos gados tā dzīves apcere ir pie kaut kā pavisam vienkārša novedusi: zeme, debess, saule." Cik ļoti šajā 11 stundu ilgajā mediju lavīnā es vēlētos būt spējīgs elpot agresīvās masas vidū un apcerēt tik vienkāršas un fundamentālas lietas.