Advente ir pārdomu laiks. Par vielu pārdomām ar uzviju gādājusi valsts budžeta piešķiršanas mokošā procedūra līdz puspieciem no rīta. Žēl, ka pēc tam nāk mieles. Divtik žēl, ka tās met ēnu uz kultūras jomu. Šoreiz stāsts pat nav par to, ka kultūrai arvien tiek pabiras. Par to pat kauns iepīkstēties, zinot, cik gauži šodien klājas prioritārajās jomās. Jautājumus raisa deputātu kvotu dalīšanas traģikomēdija, kuras kvintesence, protams, bija 30 000 eiro piešķiršana grupas Līvi jubilejas albumam un lēmuma atsaukšana burtiski pēc dažām stundām, kad izrādījās, ka gan pašiem Līviem, gan grupas izdevējam – ierakstu kompānijai Mikrofona ieraksti – par šāda albuma ieceri bija pirmā dzirdēšana. Vairs neatkārtošu medijos izsijātās detaļas par pārpratumu, ko radījusi nepietiekama komunikācija un tamlīdzīgi.
Jājautā, kāda gan jēga ir sijāšanai Valsts kultūrkapitāla fonda, pašvaldību un citās kultūras projektu konkursu komisijās, kurās vērtētāji ir nozares eksperti, ja drošāk ir dabūt finansējumu pa sētas durvīm – vienkārši pa draugam. Deputātu kvotu sadale partiju vai politiķu personiski protežētiem projektiem, iestādēm un māksliniekiem tikai aktualizē jautājumu – kāpēc daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem? Piemēram, kamēr citi piedalās konkursos, Garkalnes novada korim Pa saulei, kas tika dibināts kā Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) koris un dzied ZZS kongresos, naudu izgādā šīs apvienības deputāts Armands Krauze (ZZS).
Postfolkloras grupas Iļģi devums ir nozīmīgs gan saistībā ar vēsturisko folkloras kustību un tautas atmodu, gan identitātes stiprināšanu šodien. Bet vai tieši deputātiem Saeimā, apejot konkursu kārtību, bija jālemj par finansējumu (42 000 eiro) Iļģu 35 gadu jubilejas koncertam? Tiesa, ja pārskatām šī gada Valsts kultūrkapitāla fonda konkursos atbalstītos projektus tradicionālajā kultūrā, mūzikā un dejas mākslā, tik lieli piešķīrumi vispār nav atrodami. Zinot Kultūrkapitāla fonda finanšu rocību (lasi – mazspēju), ir pilnīgi skaidrs, ka cerēt uz tik dāsnu finansējumu – 42 000 eiro – projektu konkursā būtu pilnīga utopija, nemaz nerunājot par cerību uz reālajām izmaksām pietuvinātu dārgās filmu nozares atbalstu.
Var arī saprast kultūras ministres nostāju, ka deputātu kvotu nauda bieži vien ļauj atrisināt to, ko nav izdevies valdībā, piemēram, aktieru, orķestru, operas un baleta mākslinieku, kultūrizglītības pedagogu algu palielinājumu vai Rīgas Doma ērģeļu remontu. Ja atgriežamies pie plašu publicitāti guvušās epizodes ar Līviem un Bildēm – Bilžu vadītājas Tijas Auziņas iecerētajam fotoalbumam par leģendārās grupas vēsturi un arī kompaktdiskam Kultūrkapitāla fondā pat īsti nebūtu žanriskās sadaļas, kurā pretendēt, jo atbalsts rokmūzikai tur nav paredzēts. Un tie nav vienīgie žanri, kuru pārstāvjiem nav kur vērsties. Varbūt beidzot būtu jādomā, kā sakārtot sistēmu, nevis katru reizi aizbāzt kādu caurumu?