Baraks Obama, 2016. gadā uzstājoties Ratgersa Universitātē, jautāja, no kurienes rodas antiintelektuālisms. Nu jau no acīm prom gan Obama, gan Tramps, bet jautājums kļuvis aktuāls tepat Latvijā pavisam citā kontekstā. Māksla līdzās zinātnei kopš renesanses tikusi uzskatīta par cilvēku gara lielāko sasniegumu, bet pēdējā laikā radošais darbs pakļauts lielākajiem uzbrukumiem kopš padomju laikiem. Kaut gan ne – ciniskā iekārta prata novērtēt, kā māksla iedarbojas uz cilvēku prātiem, un to izmantot. Arī latviskajā dzīvesziņā ietilpst paraža lepoties, ja dzimtā ir kāds mākslinieks vai mūziķis. Tomēr pastāv arī uzskats, ka mākslinieki tādi dienaszagļi vien ir, un tas piedzīvo uzplaukumu.
Mākslinieki tiek vainoti teju vai krāpniecībā – nodokļu nemaksāšanā – un kolektīvi sodīti ar jaunām klaušām, tāpat kā spiesti uzklausīt padomus mest savam arodam ar roku un pievērsties kaut kam citam. Publiskajās diskusijās iezogas it kā nevainīgas vārdu spēlītes – taču nozīmes mainās, līdz deformējas par aizdomām un nosodījumu. Radošie esot nodokļu nemaksātāji – kaut gan tā sauktā nodokļu reforma nav par nodokļiem, kurus mākslinieki maksā tāpat kā visi citi, bet sociālo apdrošināšanu. Arī ar to pārpratumi nebeidzas.
Mākslinieki līdz šim iemaksāja sociālajā apdrošināšanā tik, cik paredzēja likumi. Protams, likumus var mainīt, bet, kad tika atklāta ēnu ekonomikas nelaimju sakne – autoratlīdzību līgumi, politiķi un eksperti izvēlējās nepamanīt, ka visbiežāk tie ir saistīti ar gadījumiem, kuros nekādi likumos definēti autordarbi netop. Toties aizdomu ēna ir mesta – lūk, mākslinieki neuztur vecāko paaudzi tādā pašā mērā kā godīgie darbarūķi. Aizmirstot, ka ir veselas ļaužu kategorijas, ļoti turīgas, kas sociālajā apdrošināšanā nepiedalās vispār. Un vēl viņi, šie radošie, kā tādi sienāzīši nedomājot par nākotni – kaut gan apdrošināšanas sasaiste ar labklājības līmeni nākotnē ir tikai teorētisks rīks, kas vienmēr būs atkarīgs no politiskiem lēmumiem. Tieši otrādi, mākslinieki redz nākotni tālāk – viņu darbi dzīvos daudz ilgāk nekā šodien ceptās bulciņas, un tikai no nākamajām paaudzēm ir atkarīgs, kā tos novērtēs. Tiesa gan, globalizācijas tendences rāda, ka bez latviešu mākslas nevarēs iztikt tikai tautasbrāļi – bet varbūt varēs, ja radošā darba diskreditācija turpināsies.
Protams, tā jau nav, ka mākslā viss iet uz leju. Lūk, ir pabeigts lielākais mākslinieciskās pašdarbības templis pasaulē – uz estrādes varēšot sastāties trīsreiz vairāk cilvēku, nekā strādā Valsts ieņēmumu dienestā. Turklāt apakšā jauns muzejs būšot – tiesa, ne ilgi gaidītais laikmetīgās mākslas muzejs, bet Dziesmu svētku muzejs. Lūk, vēsturisko zemju pārvaldīšanai priekšnieki jāmeklē un sekretariāts ar skubu jāveido – institūcijas izplešas. Mākslinieku uzraudzīšanai jauna norēķinu sistēma jāprogrammē – prasīšot zvēra naudu. Dārgi gan tā kultūra izmaksā.