Šis ir sveiciens jubilejā izcilajai dejas personībai Olgai Žitluhinai. Vēlot visu to labāko. Kas būtu tas labākais? Atzinības krusts Olgai jau ir, Spēlmaņu nakts balva ir, Dejas balva arī ir. Latvijas pilsonības nav, vērienam un spēkam adekvātu darba apstākļu arī īsti nav. Ir daudz vairāk, nekā reiz bija, bet, kā jau izcila skolotāja, Olga Žitluhina ir izaudzinājusi, kā pati bieži saka, "konkurentus". Tad nu par to mazumiņu, kas Latvijas kultūras finansējuma apstākļos tiek dejas mākslai, nākas konkurēt ar audzēkņiem jau no pieciem Latvijas Kultūras akadēmijas izlaidumiem. Ja lēmēji gadās tie, kam «"dod tik ko jaunu!", Olgai tiek mazāk. Nereti viņai tiek mazāk arī tāpēc, ka viņa bieži strādā grūti ierāmējamos un laiku apsteidzošos formātos. Viņu ir grūti definēt un ielikt kastītē. Lai arī Olga ir iemesls kādiem deviņdesmit procentiem to procesu, kas notiek laikmetīgajā dejā, tomēr nav iespējams pateikt, kāda tad ir Žitluhinas deja, Žitluhinas skola. Gan jau kāds kaut kur atkārto frāzes no viņas vadītajām nodarbībām, bet Olga atkal skrien, lido un dejo tālāk.
Svētdien, 9. februārī, Zirgu pastā bija Olgas dzimšanas dienas ballīte. Apmēram no sešiem, jo nekādā gadījumā negribot nekādu oficiālu sveikšanu. Viss bija tā, kā viņai patīk, – cilvēki tiekas, sarunājas, dejo, dejo un dejo, atkal sarunājas. Jubilāre pazib te tur, te šur, viņas māsa Jūlija Žitluhina ķer fotomirkļus – Olga ar draugiem, ar kolēģiem, ar milzu eņģeļa spārniem un sirsniņbaloniem, atsaucoties uz izrādi Un atkal par to pašu, kuras koda nosaukums ir Mīlestība.
Tikmēr sejas grāmatā virpuļo bildes un video, un sirsnīgi vārdi par to, ko Olga devusi un kāda viņa ir. No visām pasaules malām. Īpaši uz Olgas dzimšanas dienu no Ņujorkas bija atlidojusi sena Olgas draudzene, Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolas vadītāja Elisone Grīna. Gribēja tikt uz ballīti, tad pēkšņi bija jālido uz Losandželosu, kur pēc Oskara ceremonijas ieplānota kāda ārkārtīgi svarīga tikšanās. Jāsveic arī Tiša filmu skolas absolvente Kerola Disindžere, kuras dokumentālā īsfilma, kā arī tika prognozēts, saņēma Oskaru. Filma Mācoties braukt ar skrituļdēli kara zonā (ja tu esi meitene)/ Learning to Skateboard in a Warzone (If You’re a Girl) izklausās redzēšanas vērta.
Zinu, ja Olga Žitluhina būtu Kabulā, viņa kopā ar afgāņu meitenēm brauktu ar dēli, dejotu uz dēļa, no tā taptu izrāde, kas drīz jau būtu klāt festivālā Laiks dejot, izbrauktu vēl Latviju projekta Skolas soma ietvaros. Tad afgāņu meitenes tiktu savestas kopā ar pieredzējušajiem horeogrāfiem projektā "45+". Nu jau uz skrituļdēļiem dejotu gan skolēni, gan dejotāji cienījamos gados. Komisijas droši vien apspriestos, ka īsti nevar saprast, ko tā Žitluhina dara, nav nekāda skaidri redzama darba rezultāta.
Olgas bijušie studenti viņai dzimšanas dienā uzdāvināja skrejriteni. Kas vēl precīzāk viņu var raksturot. Vienmēr ceļā. Vienmēr ko jaunu. Nekāda pelējuma. Ar gadiem aizvien vairāk riska un drosmes. "Atkal pamodos ar idejām," viņa saka. Lai tie skrejriteņa dāvinātāji saturas, Olgai ir plāns! Olga, Oļga, Ольга – daudz laimes dzimšanas dienā!