Laika ziņas
Šodien
Migla

Šillers un Degunradži

Man mākslas ietekmē nav jājūtas sociāli problemātiskam, ja sajūtām neizdodas saskaņoties ar "pareizās idejas" konstrukcijām.

Rudenī teātrī paguvu noskatīties divas izrādes: Dailē – režisores Ildiko Gāšpāras iestudētos Jonesko Degunradžus un Nacionālajā – režisores Ditas Lūriņas izrādi Ferdinands un Luīze, Šillera jaunības traģēdiju. Žēl, bet manas jaunības laikos nebija iespējamas šādas izrādes! Jonesko kā iezīmētā absurdista "nepareizās" dramaturģijas dēļ. Un "uz āru izvērstā otrā plāna" dēļ, kādu ir atļāvušies izrādes veidotāji šolaiku Nacionālajā teātrī.

Tolaik valdīja "pareizā brīvība". Raugiet: "pareizās mākslas" apstākļos pirmajam plānam bija jābūt nolasāmam kā īstenības kopijai naturālisma shēmā, turklāt pēc ideoloģiskām vadlīnijās diktētām prasībām.

Tolaik izrādē darbība nevarēja notikt viscaur skatuves telpā, bija jācentrējas "uzmanības punktā" Un tā tālāk.

To laiku – un daļēji arī tagadējo – percepcijas līmeņos sadalītā uztvere bija jādarbina šādi: jāuztver reālā norise, jāpiesaista tai shēmā sakārtotas jēgas tulkojums un tikai tad jānonāk līdz emocionālam piedzīvojumam. Un tā tālāk.

Pieminētajās mūslaiku izrādēs varu justies ārpus pareizības līmeņiem. Ļaujos uztveres vētrām un tūlīt – bez skolojošās mākslas grožiem – uzreiz ienirstu šajā teatralitātē, topu iekļāvies jēgas radošā procesējumā. Ne distancēti vērojošs un inspirētus emocionālos stāvokļus uzņemošs. Es jaunajās formās varu gluži kā nomoda sapnī piedzīvot izrādes kā citā lasāmu garu, nevis no malas identificēties ar kādu figūru, kas nes jau gatavu vēstījumu.

Shēmu prakse mani spiež prātot. Tā visdrīzāk mani novestu pie plauktu kārtošanas, nevis ļaušanās nogrimt īstajā, dotajā mākslas plāna klātbūtnīgā notikuma piedzīvojumā. Man mākslas ietekmē nav jājūtas sociāli problemātiskam, ja sajūtām neizdodas saskaņoties ar "pareizās idejas" konstrukcijām. Es ceļos ārpus kolektīvās teritorijas koordinātu asīm tur, kur patiesi jūtos radošs. Pat tādos apstākļos, kad jāievēro noteiktas sadzīves normas. Kā anonīms es pieņemu pat varas formulas.

Agrāk esmu centies izvairīties no iekļaušanas sarakstos. Piemēram, mākslas praktiķos, tādā kā izzīmētā sociuma pārvaldītā varas platformā. Kad jūtu sevi iekļautu tamlīdzīgos pseidoelites grupējumos, allaž glābjos apziņas teātrī, imanences tēlojumā. Abu izrāžu fināla lidojums vienatnē saskan ar šādu pasaulizjūtu. Izrādēs šim centrējumam piemīt traģiska noskaņa. Es sajūtos kritizēts, kā izrādesdzīves aktieris, kura pasaule top radošu mirkļu nejaušību virknēs. Tā vienalga ir gudra kritika, jo varu atjaust gan zaudējumu, gan radošu vilkmi sevī, gan noslēgšanās traģismu.

Dzīvojam dzeloņu robežu laikā. Bet tiesātāji nebūs ne šodienas "protestu rupori", ne sociālo tīklu "pareizās brīvības" afišas. Tie lai sprāgst savās "afektu eksplozijās" pašu vajadzībām! Negribu meklēt vainīgos, skaidrs, ka mediķi tie nav, jo viņi strādā, tie nav arī valsts darbinieki – sociālo noteikumu radītāji, viņi tikai veic savus pienākumus. Labāk, sliktāk – to vērtēs nākotne

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mazā kultūra(1)

Turpmāk arvien grūtāk būs paskaidrot, kāpēc ir vērts atgriezties izstādēs, teātros, koncertzālēs, – paškritiski jāatzīst, ka mana profesija ir beigusies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja