Runāsim par jēgu

Protams, ka apsveicu ar Lielo Kristapu un jauki,ka beidzot ir kaut kas labs. Tāpat , jauki, ka beidzot ir nauda priekš kino. 16 milj - tā man šķiet liela summa. Tiesa gan - aizdomājos , interesanti - zinātnieki brēca,ka šiem atņemts finansējums, un ka tas nozīmē zinātnes galu Latvijā. Vai varētu būt tā,ka vieniem atņem un citiem iedod? Vēl. Man ar savu draugu nesakrīt kino gaumes. Tad daram tā,ka vienreiz skatāmies viņa izvēlēto filmu, otrreiz manu. Lūk, izdomāju, kuras filmas viņam rādīt tā,lai arī man būtu interesanti. Un sāku ar Kurosavas filmām - Rašomons, 7 samuraji, Kagemuši. Un jutos atkal pārsteigta - cik ģeniāls kino. Cik tīra , svēta, bauda - neaprakstāmi ! Pēc tā - nespēju drauga action filmas skatīties. Kas ir svarīgi - Kurosavas filmas ir izcilas gan formā, gan saturā, tās pelnījušas studijai miljonus, kamēr to budžets uzņemšanai ir bijis mazāks - daudzkārt mazāks, salīdzinot ar tā laika Holivudas grāvēju budžetu. Tātad es spriežu - ka izšķirošais tomēr ir - talants, nevis nauda , kā sauc mūsu kultūras ļaudis. Jā un vēl - katru reizi , kā es dzirdu vai lasu - abi mani bērni ir ārzemēs - man kaut kāda sajūta, kā ar elektrību pa pirkstiem. Skaidrs,ka iekšā jāved bēgļi - latvieši ir aizbraukuši un atpakaļ nebrauks. Par to varētu būt dokumentālais kino. Vai par to, kā mūs lamā par ksenofobiem, bet tai pat laikā - mūsu bāreņi nomirst kā pamesti suņi, vai viņus nevis cilvēcīgi , bet necilvēcīgi adoptē uz ārzemēm - kā tikko ir rakstīts tvnet. Jā - gribētos tādu skaistu un dziļu kino, bet kā mēdz teikt - pagribēsi un pāries ....