Vasara ir intensīvs kinofestivālu norises laiks, un labs, kvalitatīvs festivāls ir tāds, kas liek visai pilsētai dzīvot tā ritmā un elpā. Gluži kā Dziesmusvētki. Pilsēta ir festivāls, un festivāls ir pilsēta. Nedēļas nogalē finišēja Maskavas kinofestivāls. Paralēli tam 28. jūnijā sākās kinofestivāls Karlovi Varos – jau 48. pēc kārtas. Pēc oficiālās kinofestivālu reitingu sistēmas šie abi festivāli ir svarīgākie starptautiskie kinopasākumi Austrumeiropā (kaut, protams, galvenais ir un paliek Berlīnes festivāls).
Rafinēti festivālu "profīši" paradoksālā kārtā iemanās teleportēties no Maskavas uz Karlovi Variem, šo festivālu programmās ir saskatāmas pat zināmas līdzības un filmas, kas atkārtojas. Proti, līdzās festivālu konkursa programmām, kurās obligātas ir pirmizrādes, pasaules apceļošanu ir sākušas filmas, kas pavisam nesen plūca laurus šā gada Kannu festivālā – ar Kannu lauriem var lepoties ilgi un dikti, tie nav ātri vīstošas dillītes, – filmas, kas izturējušas Kannu atlasi, ir un būs gada obligātās skatāmvielas sarakstā. Protams, ja mēs runājam par Eiropas kino, nevis brutālo Holivudas biznesa mašinēriju.
Šīs slejas telpa ir pārāk knapa, lai analizētu un iedziļinātos tik milzīga, vairākus simtus filmu demonstrējoša festivāla kā Karlovi Varu programmā. Tomēr, ja gribat reiz izjust īsta festivāla garšu, ir vērts atbraukt uz šo Čehijas pilsētu, pieciest tās masu tūrisma ekstravagances un faktu, ka šīs kūrortpilsētas zelta dzīsla ir nebeidzama tūristu plūsma no Krievijas un Tuvajiem Austrumiem, kam visdrīzāk milzīgais filmu un festivāla viesu uzbrukums dziedniecisko karstavotu Mekai ir traucēklis. Festivāla laikā Karlovi Varos mudž – studenti, jaunieši un cilvēki ar invaliditāti ir īpaša un lutināta Karlovi Varu festivāla publika. Gadiem ilgi mērogā un budžetā iespaidīgais Čehijas valsts dāsni subsidētais festivāls ir pozicionējis sevi ne tikai kā vietu, kur iespējams gūt izsmeļošu iespaidu par norisēm Austrumeiropas valstu kinematogrāfijā, noķert neredzētās filmas – citu pasaules festivālu laureātes –, bet arī kā demokrātisku un kvalitatīvu kultūras dzīves notikumu, kas uzrunā visplašāko auditoriju.
Kā tas iespējams? Gan radinot pie labām filmām, gan nojaucot barjeras, teiksim, starp Holivudas ikonu Džonu Travoltu un jauniešiem ratiņkrēslos. Viņi satikās uz skatuves festivāla atklāšanas ceremonijā, kuras sākumā virtuozu deju izdejoja cilvēki ratiņkrēslos, virpuļojot un izpildot horeogrāfiski iestudētu kompozīciju. Turklāt šoreiz tas nebija nekāds politkorekts žests, lai ierāmētos kādu konkrētu sabiedrības integrācijas aspektu atbalstoša fonda projektu plauktiņā. Karlovi Varu festivālā cilvēki ratiņkrēslos ir bijuši vienmēr, arī skatītāju zālē. Tā ir gaidīta, respektēta un lutināta festivāla publikas daļa. Arī fakts, ka drīz pēc cilvēku ratiņkrēslos dejas uz skatuves kāpa Džons Travolta, lai saņemtu savu balvu – Kristāla globusu par mūža ieguldījumu –, tikai pierāda Karlovi Varu festivāla prasmi apvienot šķietami neiespējamo – balvas pasniegšanu Holivudas zvaigznei, kas, simts punkti, piesaistīs arī starptautisku uzmanību, un patiesu darbu sabiedrības integrācijā, ja gribat. Par kino – citreiz.