Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka viss notiek uzreiz. Pāris klikšķu, un tu jau klausies dziesmu YouTube. Pāris soļu, un tu esi piegājis pie dīdžeja klubā un lūdz viņam uzlikt to pašu dziesmu. Tāpat cilvēks nopērk biļeti uz kino vai koncertu un zina, ka konkrētajā dienā viņš ir sevi ieprogrammējis baudīt to vai šito. Tomēr visjaukākās ir tās sajūtas, kas nav plānotas. Reiz festivālā Opener Polijā, pazaudējis programmu, pamodos no burvīgām skaņām, devos to virzienā, un tā izrādījās grupa Tame Impala. Līdzīgā veidā, nepārprotami sadzirdējis kaut kur tālu skanošā mūzikā Džeka Vaita rokrakstu, aizkārpījos līdz skatuvei, un tā bija grupa The Dead Weather ar Vaitu pie bungām un apburošo Elisonu Moshārtu no The Kills pie mikrofona. Sajūsmas asaras plūda aumaļām.
Bariņš vāciešu kādā ceturtdienas naktī par savu atpūtas vietu Rīgā bija izvēlējušies Cuba Cafe. Neilgi pirms tam šo rindu autors pēc dokumentālās filmas Deju laikmets pirmizrādes devās uz Kaņepes kultūras centru, kur bija paredzēts viena filmas varoņa – krievu mūzikas kritiķa Artemija Troicka – dīdžeja sets. Izrādījās, ka viņš bija nospēlējis tikai vienu stundu un jau notinies, toties no cilvēkiem tur uzzināju, ka Cafe Cuba šajā naktī iepriekš neplānotu dīdžeja priekšnesumu sniedz divi citi tās pašas filmas varoņi – Westbam (Maksimiliāns Lencs) un Eastbam (Roberts Gobziņš).
Uz Cuba tāfeles ārpusē rakstīts "DJ Dambis", dodos iekšā un redzu viņu sēdam pie galdiņa kopā ar Vācijā dzīvojošo latvieti Induli Bilzēnu – Deju laikmeta pašu galveno varoni, kurš 80. gados uzbūvēja tiltus starp tehnomūzikas dzimteni Detroitu un Rietumberlīni, pēc tam arī starp Berlīni un Rīgu, no kurienes deju mūzikas un reivu kultūra aizgāja tālāk uz austrumiem. Un dīdžejo patiešām Westbam, iepriekš pieminētie vācieši joprojām nespēj atgūties no šoka, ka viņu slavenais tautietis pēkšņi uzstājas tādā nelielā vietā kaut kur Rīgā. Pat ja atskaņotais nav sirdij tuvs, Vestbama personiskais pieskāriens un meistarība ļauj šo mūziku klausīties ar milzīgu baudu, iejūkot starp vāciešiem deju placī. Dīdžejs ģērbies jakā ar uzrakstu Motörhead, kas apliecina viņa cieņu arī pret rokmūziku, kaut gan daži mūsu puses dīdžeji no šādiem uzrakstiem baidās kā no uguns, tādējādi atstumjot arī citādi domājošos, nesaprotot, ka labai mūzikai nav žanru robežu. Eastbam arī ir tepat blakus un iepūš trombonā.
Šādi neplānoti piedzīvojumi ir visburvīgākie, ja atceramies arī mazo Demjena Raisa koncertu Miera ielas Dad Cafe pirms dažiem gadiem. Slepenos koncertus, iepriekš gan izziņojot, ka notiks kaut kas ļoti slepens, laiku pa laikam rīko Vecrīgas Krogs Aptieka, un tādus noteikti vajag turpināt, lai mēģinātu cilvēkus atradināt no dzīves scenāriju rakstīšanas, jo tas taču ir tikpat garlaicīgi kā likt smaidiņus pie saviem ierakstiem sociālajos tīklos, lai pārējie saprastu, ka tie ir joki.