2013.gada budžets ir pieņemts un āmen, neko acīmredzot labot (proti - tikai atjaunot likumīgu taisnīgumu filmu nozares naudas sadalē) vairs nav iespējams. Brīnos tikai, kā kultūras ministrijas galvenajai amatpersonai nepietiek kauna tik klaji blefot un tēlot "svēto nevainību", kura , redziet, nesaprot, ka Saeima akceptējusi acīmredzamu finansu procedūras sadales nelikumību – jo "pašreizējā situācijā ministram un ministrijai nav nekādu tiesību apšaubīt Saeimas pieņemtos lēmumus" (Ž.Jaunzeme Grende).
Skaidrojumu, kas tā tāda par īpašo "pašreizējo situāciju", kad jau vairākus gadus eksistē Ministru kabineta un Saeimas akceptēts Filmu likums un LNKC izstrādāta kārtība, kādā notiek valsts naudas sadale topošajām filmām, no šīs ministres acīmredzot nesagaidīsim. Vēl kultūras ministre, kā no gaisa nokritusi, paziņo (caur savas padomnieces sab. attiecību jautājumos muti), - viņa "uzskata, ka valsts finansējuma piešķiršanai kino nozarei ir jānotiek tikai un vienīgi pēc skaidri noteiktiem kritērijiem, tādēļ likumdevējam ir jārada sistēma (? - ja tādi kritēriji un sistēma ir jau radīta? – N.N.), kas pieļauj valsts naudas izmantošanu tikai saskaņā ar šiem kritērijiem." Bet pa to laiku savējo projektiņiem 37 000 lati no nodokļu maksātāju naudiņas ir iegrozīti. Tātad – vilciens aizgājis un lai tie kinoļaudis sašūt – patrakos un nomierināsies (tikai tad politiķiem nevajag satraukties, no kurienes Latvijā tāds tiesiskais nihilisms – zivs pūst no galvas).
Bet mana baža ir par ko citu.
Vai esat pamanījuši, ka pēdējā laikā ierēdņi mīl sprēgāt ar visādiem žanriskiem apzīmējumiem, kā klasisficēt to vai citu filmu. Bija te nesen burbuļošana par t.s. "nacionālo pasūtījumu" (un pat Saeimā tika izveidota kārtējā darba grupa "jautājuma izpētei un izstrādei" – kur šī grupas reālie darba augļi?), tagad aktualitāti iemanto jauns žanra homunkuls – patriotiskās filmas.
Kultūras ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Ieva Līne ziņo, ka "ministrija un Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) jau ir spēris soļus, lai rastu sistēmisku risinājumu šādu prioritāru jaunrades projektu atbalstam, kas stiprinās nacionālās identitātes un piederības izjūtas Latvijas kultūras telpai." Opā! Atkal ir "speciāli izveidota" (vai nespeciāli izveidot nevar?) darba grupa sadarbībai ar nozari un Nacionālo kino centru, kas "turpina darbu pie priekšlikumiem un kritērijiem, kā un no kādiem finanšu avotiem nacionālais pasūtījums varētu tikt īstenots".
Pat pavirša lingvistiskā analīze rāda, ka šīs teksts ir abstrakta ierēdnieciska muldēšana – sper soļus, lai rastu sistēmisku risinājumu, turpina darbu pie priekšlikumiem un kritērijiem: pie velna, kādus tādus soļus, kādiem tādiem kritērijiem, kādiem tādiem priekšlikumiem? Vai tā darba grupa noskaidro, kur ņemt naudu filmām? Varbūt KM pati sāk naudu drukāt – tas būtu viens foršs solis!
Tomēr visinteresantākais visā šajā jezgā ap naudu ir jautājums – kā definēt "patriotisku filmu" un kā to nošķirt no "nepatriotiskas"? (cerams, ka tik tālu neaizies un Nacionālā apvienība nesāks sastādīt patriotiskiem latviešiem kaitīgo filmu sarakstus…)
NA ir norādījusi divus patriotiska žanra paraugus – Zīmogs sarkanā vaskā (Jāņa Lejiņa varenā romānu kopa patiesi ir labs pamats vēsturiskas filmas tapšanai) un Dvēseļu putenis (A.Grīna darbs joprojām ir idejiski strīdīgs, kaut nenoliedzami literāri izcils). Maz būs tādu, kas principā pretotos šo literāro darbu pārcelšanai ekrāna valodā, kaut gan abas filmas prasīs milzīgus, miljonos mērāmus izdevumus – jo tie ir epohāla vēriena vēsturiski inscenējumi – tāda ir žanra specifika, kas ir ļoti dārga.
Kur ministre redz šos brīvos finansu līdzekļus, ja pati atzīst, ka jau esošajai kinonozares darbībai naudas ir daudz par maz? Atkal sāksies LNKC un VKKF politiska naudas šantāža "šīs Latvijai nozīmīgās filmas mums ir jāuzņem/jāpabeidz!", tikai šoreiz ar patriotisma lozungu uz lūpām?
Un, galu galā, kurš var garantēt, ka rezultātā filmas būs patriotiskas? Jo – smejies vai raudi, bet gan Lejiņa, gan Grīna talantīgi sarakstītās grāmatas var interpretēt latviešiem arī ne īpaši tīkamā gaismā. Te nu prātā nāk pasaules mēroga kinoklasiķis Andrejs Tarkovskis, kurš uzskatīja, ka viņa ģeniālā filma Nostaļģija ir stāsts par īstu Dzimtenes mīlestību, bet PSRS politiskā elite pasludināja to par klaju krievu nācijas nomelnošanu.