Kamēr vēsturiskam spēles seriālam – pasaulē gan uz rietumiem, gan austrumiem tik izplatītajam žanram, kura vietā mums piedāvā kā no Latīņamerikas ziepenēm salīmētu butaforisku krūzi, – trūkst spēka, arī kvazidokumentālajam žanram nav ne vainas. Patiešām – kas gan mums daļas gar Natašu Rostovu vai Ludmilu Gurčenko (attiecīgi britu un krievu seriālu varones), kaut gan asaras izraisa abas. Arī 90. gadu Latvijā netrūkst ne spriedzes, ne spēles – varbūt vienīgi otrajā sērijā, kurā pārmērīgi izvērsta bija komiskā blakus līnija par Zīgerista banāniem.
Par spriedzi gādā sižeta intriga – kura no divām pagātnes versijām izrādīsies patiesāka, īstāka: viena, kas pilna vīrišķīgas bravūras un pārliecības, ka vēsturi taisa ar stroķiem un bļaustīšanos, vai otra, kas izstāstīta nosvērtās, pat gurdenās balsīs un liek saprast, ka patiesībā vēsturiskus lēmumus pieņem aiz slēgtām durvīm diskrētās sarunās. Pirmā izskatās tik naiva, ka tai nav izredžu, bet vai taisnība izrādīsies otrajai? Ik pa brīdim scenārijā ir veikli iestrādātas situācijas, kurās pieredzējušam skatītājam gribas iesaukties: "Es taču teicu!" Līdz nākamajā epizodē pārņemt aizdomas, ka norādes izliktas maldinoši. Par spēles klātbūtni liecina neskaitāmas kolorītas personas. Katrai ir kas stāstāms un ne mazāk slēpjams, bet kopīga kaislīga vēlme ieiet vēsturē kā tās patiesajiem varoņiem.
Daudzu vēstītāju izvēle brīžam liek izbrīnā pacelt uzacis – tik acīmredzami ieinteresēti sev labvēlīgā gaismā tie ir, tomēr ne viņu varā ir dzīt uz priekšu stāsta sižetu. To dara seriāla autori, no daudzām intervijām atstājot tikai pa anekdotei, pusteikumam, frāzei, kas, savienotas jaunā kontekstā, pastāsta gluži ko citu, nekā varoņi gribējuši. Kontrastu pastiprina dinamiska montāža, zinīga aizkadra balss un baisu nojautu pilns skaņu celiņš. Tomēr svarīgākais žanra elements ir, ka patiesība joprojām paliek apslēpta: runātāji reti piemin konkrētus gadskaitļus un datumus (ātrumā bieži izlīdzas ar "deviņdesmito gadu pirmajā vai otrajā pusē"), viņu tagadējais un ikreizējais statuss laiku maiņās ir zināms labi ja erudītākajiem skatītājiem, bet efektīgie kadri bieži paliek neatšifrēti – kur, kādā nolūkā un pat secībā filmēti. Tāpēc vietām tie tikai aptuveni atbilst runātajam tekstam, un bieži pavīd pazīstamas, bet nepieteiktas sejas.
Katras sērijas beigās, protams, ir titri, bet tie paslīd ātri: var, piemēram, arī nepamanīt, ka starp autoriem nav tādas pozīcijas kā vēsturnieks vai vismaz vēstures konsultants. Tiesa, pāris Dr. hist. bija manāmi intervēto rindās. Tomēr, atceroties, ka līdzīga vaina liedza par dokumentālu vai vismaz izglītojošu uzskatīt jau iepriekšējo LTV demonstrēto produktu Melu laboratorija, var tikai minēt, vai tā gadījies pieprasījuma vai piedāvājuma trūkuma dēļ. Tomēr seriāls ir izklaidējošs, un, lai arī no žurnālistiem nevar prasīt to pašu, ko vēsturniekiem, jācer, ka sabiedriskā medija un zinātnieku sadarbība pilnveidosies.