Pa ceļam uz Mālpili uz Lauku bibliotēkas atbalsta biedrības gada pasākumu es pēc ilgiem laikiem pie Siguldas paņēmu vienu stopētāju – nosalušu puikiņu, kurš no Cēsu internātskolas devās uz mājām. Ceļš ir slidens, viņš saka un stāsta, ka viena māsa ir Anglijā vienā pilsētā, brālis ir Anglijas citā pilsētā, bet Ziemassvētkos būšot mājās. Šajos stāstos īsti nekas nemainās – alga, sociālās garantijas un milzīgs darbs, un mēģinājums tikt otrā pusē – ar darbu nopelnītā drošībā...
Mālpils kultūras namā, uz kurieni devos, tajā garajā piektdienas pēcpusdienā bija pulcējušies lauku bibliotēku pārstāvji, izdevēji un latviešu autori, kuri saņēma balvas par to, ka viņu darbi ir visvairāk lasītie pagājušajā gadā. Pilna zāle ļaužu, kurus uzrunāt bija ieradušies gan Valsts prezidents, gan Eiroparlamenta deputāts, gan ministri. Runāja viņi, vietējie mālpilieši un literāti. Tur bija apstājies laiks, kad sirsnība un vajadzības sajūta starp savējiem negribēja beigties, jo nav nekāds noslēpums, cik grūti kopt oriģinālliteratūras iznākšanas žanru. Un lasīšanas arī... Šis stāsts arī nemainīgs – reizi gadā notiek mēģinājums iedvesmot un pateikt paldies tiem, kuru nesavtība nav izmērāma bibliotekāra algā un izdevumu tirāžās. Tas tikai atgādinājums, ka kaut kam kaut kas kaut kad ir vajadzīgs, pat ja liekas, ka tam nav laika un jēgas. Īstam stāstam par Latviju. Kā Vara Braslas un Alvja Lapiņa pirms nedēļas Valmierā pirmizrādi piedzīvojušajā stāstā par leģionāru Anglijas gara dziedniecības iestādē, kur atslēgas vārdos "rupjmaize" un "Mediņa ārija par glāstu" tiek pateikts daudz vairāk nekā svinīgās pusstundu uzrunās.
Starp Mālpilī balvas ieguvušajiem darbiem bija arī režisora Oļģerta Krodera autobiogrāfija Mēģinu būt atklāts, kas pagājušajā gadā kļuvusi par vienu no trim visā Latvijā visvairāk lasītajiem dokumentālās prozas darbiem. Ir papildu tirāža un interese. Kroders smaidītu, zinot, cik ļoti viņš pats pēdējos divos mēnešos pie tā atgādinoties piestrādājis. Tāpat kā pie sava atgādinājuma par savu ceturto Hamletu, kas sestdien no Valmieras teātra ar divu stundu nobīdi tika rādīts tiešraidē visā Latvijā... Kopējā sasniegtā auditorija jeb tie, kas ilgāk par minūti bija to paskatījušies, mērāma divsimt tūkstošos – nav maz, ņemot vērā, ar ko bija jākonkurē. Grūti pateikt, ko šis Krodera redzējums par dzīves jēgu un piecus gadus vecu Latvijas pagātni nozīmē tiem, kas to skatījās tagad.
Mums tas joprojām ir stāsts par cerību, ka tas tomēr nebeigsies, kaut beigas zināmas. Un parasts stāsts par to, kas notiek ar izrādi gandrīz piecu gadu laikā, kurā toreizējie tikko teātrī ienākušie Rozenkrancs un Gildenšterns nu jau spēlē galvenās lomas. Kurā katram, arī skatītājiem, ir nākusi klāt neatņemama personīgā pieredze. Un nu jau arī mirušā gars.