Par vēlu

Sveiciens no Tallinas! Baltijas burbulis darbojas. Somi, leiši, bet ne zviedri, un arī citi latvieši ir te, tāpat kā igauņi ir kaut kur Rīgā. Vajadzēja atbraukt šo to paskatīties, atpūsties un pabūt tuvāk saknēm no otras vecmāmiņas puses. Dzīvoju centra maliņā, lai var ātri tikt uz Narvas–Pēterburgas šosejas, ar skatu uz Tallinas pasažieru ostu. Un kas tas ir par skatu! Tas ir skats kā atbilde uz to, kāpēc ir grūti kaut ko pateikt par Tērbatas ielas vasaras projektu, par potenciālo koncertzāli un pēckara modernisma ēkas iespējamo nojaukšanu. Šī saruna ir mēma, jo tā ir stipri nokavēta.

Par modernisma ēku saglabāšanu un jēdzīgu to atjaunošanu, ņemot vērā to ietekmi uz vidi un ekonomiskos trūkumus, vajadzēja runāt pirms divdesmit gadiem. Koncertzāli vajadzēja uzbūvēt pirms gadiem desmit, bet Tērbatas ielas iespējas urbānisti un antropologi mums izskaidroja jau pirms gadiem pieciem – neko neslēdzam, ļaujam pilsētu lietot visiem! Lai brauc tramvajs, trolejbuss un auto, lai minas velosipēdisti un soļo cilvēki uz darbu, lai kafejnīcas izliek galdiņus! Te visiem ir vieta, tāpat kā uz Barona, Čaka un Brīvības ielas, ja iela ir moderni projektēta un zaļa.

Visas lielās sarunas ir nokavētas, jo ne koncertzāle, ne kovidains koncertiņš uz bruģa, kas dekorēts ar zaļiem augiem, ne milzīga padomju laika māja ir lietas, kas mūsdienu cilvēku satrauc un ir viņam patiesi vajadzīgas. Ja satrauc, tad tikai aiz inerces, aiz kāda pienākuma vai "nu pamēģināsim vēlreiz"! Bet nekas neizdosies, un mans Tallinas skats ir atbilde – kāpēc.

Cilvēki vēlas justies droši, prioritāte ir ģimene, paši tuvākie, veselība un veselais saprāts, arī personisko mērķu sasniegšana, jo dzīvojam taču vienreiz, tas beidzot ir skaidrs. Šo dimensiju palīdz uzturēt daba, svaigs gaiss, plaši skati un brīvība. Tas ir iespējams arī pilsētā. No Rīgas cilvēki kā traki grib bēgt uz laukiem, un viņus var saprast. Igaunijā lauki šajās dienās bija rāmi un klusi, bet Tallina pat spožā saulītē pavisam dzīva.

Mana ostas skata priekšplānā ir jaunā Tallinas promenāde un ielas, kas savieno ostu ar Piritu un savā ziņā arī ir modernisma mantojuma – 1980. gada vasaras olimpiskās regates notikumu vietas – pārveidošanas piemērs. Tie ir četrpadsmit labiekārtotu kilometru un 250 000 koku, krūmu un citu stādījumu. Šūpoles, trenažieri, bumbas, strūklakas, kuģu vērošanas aparāti, soliņi, sava taka velo, sava – augu mīļotājiem, sava – jauno drēbju un iedeguma demonstrētājiem, neticami populāra vieta vakara pastaigām, izcils saulriets un modernas pilsētas cilvēku ritms. Kvalitāte ir acīm redzama un pilsētnieku reakcija uz to arī. Nav skaidrs, ko cilvēki darīja pirms tam, bet tagad viņi vingro, pikniko, sarunājas, rotaļājas ar bērniem, nāk uz randiņiem vai tāpat pastaigājas tieši šeit, un tas nav atņēmis cilvēkus vecpilsētai, Telliskivi radošajai pilsētiņai un skandināviski glamūrīgajam dzīvokļu, mākslas un restorānu Noblesnera kvartālam pie jūras. Arī Rīga ir pilsēta pie jūras, mežiem un skaistas upes, kāpēc ir jāspiežas ar troksni vienā ieliņā?