Nelietoju visādus arielus un omo, esmu uzticīga vecajam labajam Kastanim. Bērnībā skatījos, kā drēbju mazgāšanai to izmanto mamma, un tā arī tas palicis apziņā kā nemainīgs lielums. Kastaņa iepakojums gan kopš tā laika ir mainījies, un viens no redzamākajiem elementiem ir ražotāja Spodrība logo. Ronis. Gadiem nevarēju saprast šī dzīvnieka saistību ar tīrību, līdz nesen uzzināju kontekstu. Kopš 2006. gada a/s Spodrība pieder īslandiešiem. Uzņēmums ražo sadzīves ķīmiju lietošanai mājās. Bet ronis īslandiešiem feels like home – saistās ar mājām. Viņu mājām, saprotams.
Kad konteksts noskaidrots, bumbiņas saripo pareizajās bedrītēs un viss kļūst skaidrs. Vai vismaz skaidrāks. Šī iemesla dēļ esmu pasākusi filmas skatīties ar IMDb.com un, ja vajag, arī ar Vikipēdijas palīdzību. Lūk, nevainīgs gabaliņš: One, Two, Three (1961), amerikāņu satīra par Coca-Cola darboni Rietumberlīnē, nominēta arī Oskaram 1962. gadā. Filmā varoņi tik bezbēdīgi, burtiski dziedādami, caur Brandenburgas vārtiem šķērso Rietumberlīnes un Austrumberlīnes robežu, ka apjūku. Protams, komēdija nebūtu komēdija bez pārspīlējumiem, un tomēr – vai tad robeža nebija nocietināta un stingri apsargāta? Kā zināms ikvienam rūdītam kinofanam, vietnē IMDb.com šādiem gadījumiem pie katras filmas paredzēta sadaļa Trivia ar faktiem par filmas sižetu. Lasu: Berlīnes mūri sāka būvēt 1961. gada 13. augusta naktī – taisni cauri filmas uzņemšanas laukumam. Filmēšanas grupai, no rīta atklājot nepatīkamo faktu, nācās savākt mantiņas un atlikušos kadrus doties safilmēt Minhenē, kur šai vajadzībai tika uzcelts Brandenburgas vārtu makets.
Ar to man nebija gana. Šķīru vaļā Vikipēdiju un turpmākās stundas pavadīju pašiniciētā vēstures stundā par Berlīnes mūri. Tā beigas atceros no agrā bērnībā TV redzētiem kadriem, turpretim pārējais bija jauna informācija. Nebiju iedomājusies, ka mūris turpinājās arī zem zemes – Berlīnes metro. Stacijām, kuras atradās Austrumberlīnē, rietumu līniju metro vagoni traucās cauri bez apstāšanās. Savukārt Austrumvācijas staciju Friedrichstrasse, kuru apkalpoja gan rietumu metro līnijas, gan vilcieni, kas devās uz valstīm aiz dzelzs priekškara, pārdalīja uz pusēm ar stikla un metāla konstrukciju. Pēdējās Austrumvācijas pēdas – zaļās flīzes uz sienām – no stacijas pazuda tikai 2002. gadā.
Līdzīgā veidā dienu vēlāk apguvu Čīles vēsturi. No (2012), kas bija nominēta šī gada Oskaram par labāko ārzemju filmu, vēsta par laiku, kad nebija interneta. Filmā atainotā 1988. gada politiskā mārketinga kampaņa ar savu naivumu bija tieši tik neticami ticama, ka teciņus devos sadaļā Trivia noskaidrot, vai stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem. Tālāk Vikipēdija, YouTube ar pilnu filmā redzamās TV reklāmas versiju, un biju tikusi pie vēl vienas izzinošas vēstures stundas.
Nesteidzieties garām, ieskatieties acīs, palūkojieties aiz kadra, aizkulisēs un dziļumā. Tur rindojas fakti, kas šodienu un vēsturi padara saprotamu. Vai vismaz saprotamāku.