Vienu no pēdējā laika lielākajiem pārsteigumiem noteikti piedzīvoja Diāna Čivle, kuru viņas vadītais nodibinājums Rīga 2014 pasludināja par savu gada cilvēku. Lai gan konkursa norise ir noslēpumā tīta, neapšaubu, ka konkurence par prestižo titulu bija sīva. Tomēr "no iekšienes" jau katra patieso ieguldījumu ir vieglāk novērtēt. Kamēr literatūras aprindās notika šūmēšanās par franču rakstnieka Patrika Modiano negaidīti saņemto Nobela prēmiju, klusi un mierīgi Gada balvu par ieguldījumu basketbolā saņēma deputāte Solvita Āboltiņa. Bijusī Saeimas priekšsēdētāja nesavtīgi piešķīrusi šim sportam valsts līdzekļus un cīnījusies, lai popularitātes reitingā to pilnībā nenomāc pludmales volejbols un orientēšanās sports. Cerams, viņas iniciatīva neapsīks arī šogad. Visbeidzot, pēdējās domas par drēgno laiku izgaiņāja negaidītais šova Lielā lasīšana fināls, kurā uzvaras laurus plūca Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas. Ja kādam vēl mājās nebija sava eksemplāra, operatīvi uz potenciālo pieprasījumu reaģēja izdevniecība, dažu dienu laikā piepildot veikalu plauktus ar jauno Latvijas vismīļāko grāmatu.
Taču kā tumša ēna pār priecīgo ziņu pārbagāto novembri nolaidās decembris ar Latvijas Psihoterapeitu biedrības paziņojumu, ka dakterim un publicistam Viesturam Rudzītim atņemts psihoterapeita sertifikāts. Ārsti gan vislabāk zina, ka svarīgākais ir katra pašsajūta, tāpēc Rudzīša kungs norādīja, ka notikums viņa darbību nekā neietekmēs. Dzīvē galvenais nav uzvarēt, bet piedalīties. Tādi sertifikāti taču nāk un iet.
Tomēr apkārtējo atzinības saldme ir vilinoša, pati esmu izjutusi to uz savas ādas – gan uzvarot sabiedriskas organizācijas konkursā Misters un Mis Dizzy (apreibis – angļu val.), gan pamatskolā iegūstot daudz zobu pastas tūbiņu un skūteri Colgate smaidu konkursā. Diemžēl atšķirībā no sporta, kur uzvaru apliecina nesatricināmi skaitļi un negatīvs dopinga kontroles atzinums, citās jomās kritēriji ir krietni vien vairāk izplūduši. Sevišķi mazā valstī, kurā jo īpaši visiem patīk citam citu nominēt un apbalvot. Piemēram, tūdaļ mūs gaida vēl kāda svarīga titula piešķiršana – Gada Eiropas cilvēks Latvijā. Vai atceraties, kurš šo titulu ieguva pagājušajā gadā? Es diemžēl arī ne. Neapšaubu, ka ir nepieciešami fiziski apliecinājumi cilvēka eksistences un padarītā jēgai, tomēr tādas parādības kā neskaidrība par piešķiršanas kritērijiem, savējo būšana un – galu galā – lielais balvu apjoms devalvē visu šo it kā pacilājošo notikumu nozīmību. Zūd jēga pat piedalīties.