Gluži kā ēna viņa četrdesmit gadu bija uzlūkojusi Čikāgu no kādas drošas, nemainīgas vietas, klejodama pa pilsētu un pieskardamās fotoaparāta slēdzim, kā daždien cilvēks pieskaras savai sirdij, lai pārliecinātos, ka tā vēl pukst, lai izlīdzinātu sirdspukstu ritmu ar pilsētas ritmu.
Viņas fotogrāfijās notvertie cilvēku skatieni visbiežāk lūkojas nevis fotokameras objektīvā, bet Vivianas acīs, it kā paužot: "Jā, drīkst." Visbiežāk šis skatienu dialogs izstaro siltumu, kas atgādina nejaušu, nesarunātu pieskārienu. Par Vivianas personīgo dzīvi ir zināms maz. Tomēr viņa ir bijusi ne tikai kā labvēlīgas, anonīmas acis tumsā, bet arī aukle bērniem, kurus viņa ir ņēmusi līdzi savās pastaigās ar fotokameru, savos ēnas ceļojumos. Kāds Vivianas auklējamais par viņu stāsta: "Viņa bija draudzīga un sievišķīga. Par visu izteicās atklāti. Viņa iemācījās angļu valodu, apmeklējot teātra izrādes, kuras viņa ļoti mīlēja. Un visu laiku nepārtraukti uzņēma fotogrāfijas."
Reiz Viviana savu auklējamo bērnu paņēmusi līdzi ārpus pilsētas robežām līdz pat kādām fermām, kur abi ieraudzījuši beigtu aitu kaudzes. Iemūžinādama Čikāgas, Ņujorkas un Losandželosas iedzīvotājus, viņa bieži mēdza izklīst ārpus pilsētas centra. Fotogrāfijās, kuras uzņemtas pilsētas nomalē, cilvēku skatieni atgādina monologus, kurus runā klusums. Lielākoties Vivianas notvertie cilvēki nav pamanījuši nedz fotokameru, nedz sievieti, kura caur fotokameras objektīvu centusies aizbēgt pati no savas ēnas. Gaismā viņu izcēla kolekcionārs Džons Malūfs, kurš kādā ūtrupē iegādājās lielāko daļu no Vivianas fotonegatīviem. Sākumā nezinādams, kas atrodas kastēs, kuras viņš atrada krāmu tirgū, Džons Malūfs atklāja pasaulei ne vien izcilas fotogrāfijas, bet arī izgaismoja kādas anonīmas aukles dzīvesstāstu un talantu. 2009. gada oktobrī kolekcionārs, ne uz ko nesaceroties, savā Flickr.com blogā publicēja Vivianas fotogrāfiju izlasi. Un pasaule tām atsaucās.
Dzimusi 1926. gada 1. februārī, Viviana nomira tajā pašā gadā, kad pasaulei tika atklātas viņas fotogrāfijas. Vērojot viņas darbus, bieži domāju, kas bija pēdējais, ko viņa redzēja pirms nāves. Varbūt tā bija viņas ēna, kuru tikpat nemanāmi, kāda bija viņa pati, ieņēma spoža un silta gaisma. Varbūt viņa neredzēja neko. Varbūt viņa vienkārši aizvēra acis. Kā beidzot satikusi pati sevi. Kā kādu, kuru tik ilgi meklējusi.
Vieta, no kuras viņa uzlūkoja ēkas un cilvēkus, vienmēr bija nemainīga. Saudzīgi pieturēdama kameru saules pinuma apvidū, viņa iejuka cilvēkos, pilsētas satiksmē, ilgās, mirkļos un uzlūkoja visu ar skatienu, kurš nāca no kāda neizdibināma dziļuma. Tik dziļa kā sirds. Laikā, kad mūsdienu cilvēci pārņēmusi selfiju mānija, šis absurdais vientulības hobijs, laikā, kad skārienjutīgie telefoni kļuvuši interesantāki par dzīvu sarunu vai pieskārienu, Viviana atgādina XXI gadsimta pēdējo svēto, tādu kā Māti Terēzi, kura cilvēkiem mācīja līdzjūtības skatienu. Visi neattīstīto fotogrāfiju negatīvi liecina, ka Vivianai process nozīmēja daudz vairāk nekā rezultāts. Līdzīgi kā mēma cilvēka rokas, viņa sarunājās caur savu kameru, krādama tās tumsā sastapto cilvēku atbalsis, smaidus, dusmas, vienaldzību, smieklus. Varbūt nemaz nav svarīgi visu atcerēties, svarīgi ir zināt, ka esi bijis. Ka esi. Mums biežāk vajadzētu atrast laiku, lai cits citam pateiktu: "Paldies, ka esi."