Es iedomājos, ka arhitektiem būtu iespēja katru pavasari pateikt, kas ir un kāda varētu būt labāka pasaule un ko viņi ir gatavi tās labā darīt, taču, kad skatos balvai pieteiktos darbus, jūtos, kā šķirstot vecu pašvaldības sasniegumu albumu. Tas, kas ir labs, saņem kritiku, jo pārāk maziņš. To, ko grūti saprast, dažkārt vispār nevērtē, slikto uzreiz visi saprot, bet neko nesaka. Visskumjākais ir gandrīz labais, pa pusei labais, tas, ko sauc par "nav slikts", viduvējais, pieņemamais, kompromisiem bagātais vai tāds, par ko vienkārši nav ko teikt.
Arhitektūra nav pasaules dienaskārtībā, lai cik šajā profesijā iesaistītie to jūtīgi uztvertu. Pilsētas, piemēram, ir, tāpat kā cilvēki tajās. Ik dienas miljoniem cilvēku cits ar citu mijiedarbojas pilsētas infrastruktūrā, bet arhitekts turpina būt viens un vientuļš ar savu māju. Viņš zīmē un zīmē, bet neiziet ielās pajautāt, ko cilvēkiem vajag.
Arī mākslā mēs redzam, kā vizuāli pievilcīgs naratīvs savijas ar pasaules politiku, sabiedrības uzskatiem vai šo uzskatu trūkumu. Tā operas žanrā ar ministāstiņu palīdzību par vides problēmām runāja un tapa ieraudzītas lietuviešu mākslinieces 58. Starptautiskajā mākslas izstādē Venēcijā. Ja viss, kas arhitektam ir pa spēkam, ir uzbūvēt māju, viņš nevar gaidīt, ka viņā klausīsies, jo māju šodien, tāpat kā agrāk, var uzbūvēt arī namdaris. Var gadīties, ka viņš daudz skaistāk to izdarīs, nofotografēs un publiskos, iesaistīsies sarunā ar līdzīgi domājošajiem un darba viņam pietiks visam atlikušajam mūžam. Tāpat var gadīties, ka mākslinieks uzbūvēs māju ar lellēm kādā izstādē un viņu dzirdēs vairāk.
Glīti iekārtots dzīvoklis ir svarīgs, bet tā nav arhitektūra, tā ir ikdiena, kurā iztīra, izremontē un sakārto. Šāds tāds daudzdzīvokļu nams vēl vairāk nav arhitektūra, drīzāk kritisku diskusiju objekts par jauno arhitektūru vēsturiskajā vidē un to, kādam ir jābūt mūsdienu daudzdzīvokļu namam un kāda ir arhitekta loma un atbildība. Nevar būt tā, ka Venēcijā lielajā arhitektūras izstādē par daudzdzīvokļu namiem mēs kā valsts sevi prezentējam un domājam sociāli atbildīgi, bet gada balvai iesniedzam un plašas sabiedrības vērtēšanai nododam bezatbildīgus arhitektūras izstrādājumus. Tieši tāpēc arī finālā mēs redzam tikai vienu daudzdzīvokļu namu kompleksu.
Balvai fonā atjaunojušās diskusijas par Rīgas koncertzāli, un es piekrītu, ka laika gadu desmitiem ilgiem projektiem mums nav. Ir jārīkojas ātri un drosmīgi, un koncertzāle ir jāuzceļ. Var gan gadīties, ka tajā spēlēt nāksies basketbolu vai kārtis, jo pēkšņi mūzikas mācīšana ir kļuvusi par luksusa izglītības komponenti un nav vairs finansējama no valsts puses. Lai kādas būtu jaunās reformas ieceres, vecākiem par jaunumiem nav jāuzzina sociālajos tīklos. Vecāki, pirms izvēlējušies laist bērnu skolā ar mūzikas novirzienu, ir domājuši un ģimenē runājuši par to, kur būs labāk – tālākajā un lielāku slodzi garantējošā mūzikas skolā vai skolā ar labu padziļinātu mūzikas programmu tuvu mājām. Būtu pieticis sākt ar skaidrojošu vēstuli vai projekta apspriešanu kopā ar vecākiem. Tas būtu dizaina domāšanas piemērs valsts pārvaldē, nevis jauns logo.