Vectēvs bija rasēšanas skolotājs Celtniecības tehnikumā, dzīvoja divistabu dzīvoklī Rīgas centrā un pieticīgās algas dienā nespēja pretoties vilkmei uz antikvariātiem, kur daļa ģimenes budžeta tika iemainīta pret tehniskās zīmēšanas un inženiertehnisko aprēķinu grāmatām krievu un vācu valodā.
Lielāko daļu viņa skapja aizņēma pirmskara vācu penāļi, pilni ar izcili uzasinātiem zīmuļiem. Desmitiem asu, noteiktā leņķī asinātu zīmuļu un savs ducis kabatas nažu, dabīgā šīfera galodas un plata ādas siksna naža uztrīšanai līdz svētlaimei. Tādu vectēvs man sevi ir atstājis – kā cilvēku, kuram guļamistabā ir svētnīca – skapis ar noglāstītiem instrumentiem. Neko daudz citu par viņu nevarētu pateikt.
Nesen nomira drauga tēvs. Caur stāstiem biju iepazinis veco kā niķīgu pensionāru, kurš, sajūtot spirta smaku, neizbēgami devās nopietnā ceļojumā daudz tālāk par baltajām pelītēm uz zemi, kur vairs nepazīst radiniekus, uz zemi, kur, labi meklējot, aiz kāda akmens izdodas atrast odekolona pudelīti vai vismaz klepus sīrupu, kas nodrošina ekspedīcijas gaitu vēl kādu dienu. Kad tika dalītas mirušā cilvēka mantas, arī manā īpašumā nonāca nelielas liecības par dzīvi starp ceļojumiem. Tie bija džeza ieraksti ar Čārlija Pārkera kvintetu, Dizija Gilespija kompozīcijām un Oskara Pītersona albums. Man šī pianista spēle atgādina lūkošanos melnās augusta nakts debesīs, kad neaptveramajā telpā virs galvas mirgo miljards zvaigžņu, katra citādi, un visas kopā veido neizskaidrojamu, hipnotisku ritmu.
Pēc kāda laika, lasot ierakstu bukletus, ievēroju, ka šiem albumiem piemīt kāda īpašība – disku vāciņi ir klāti ar tādu kā dzeltenbrūnu plēvīti. Tagad tos klausoties, es iztēlojos, kā saimnieks savā istabā ir iegrimis blīvi zilā cigarešu dūmu miglā, kur dziļumā klavieres un kontrabass veido neasu un samtainu saspēli. Interesanti, ka mirušā cilvēka lietas veido pavisam citu stāstu nekā leģendas par plostiem un vešanu sasietā stāvoklī pie narkologa.
Visas mantas reiz kļūst par artefaktiem, kas atbrīvoti no saimnieka un jauno īpašnieku acīs veido atšķirīgas konstrukcijas. Zelta zobi un pāris nezināmu cilvēku laulības gredzeni, ko atradu kādā kastītē, tika notirgoti juvelierim, kurš tos pārvērta jaunās zeltlietās, un neviens nezina, cik daudz pārkausēšanas ciklu šis zelts jau piedzīvojis, kopš inki Dienvidamerikā no tā klapēja zelta maskas.
Ne tikai lietas iet cauri cikliem, tas notiek arī ar mums. Zinātnieki Karels un Irisa Šrijveri nesen publicētajā grāmatā Living with the Stars apstulbinoši tieši izskaidro it kā zināmo frāzi "mēs visi esam veidoti no zvaigžņu putekļiem". Precīzā secībā tas notiek tā, ka pēc Lielā sprādziena izveidojās zvaigznes. Daļa no tām ir beigušas dzīvi, uzsprāgstot un izmetot izplatījumā putekļus. Šie putekļi nosēžas uz zemes, un to ķīmiskie elementi būvē mūs. Tad kādā brīdī nākotnē Zeme beigs savu dzīvi, un ar visu zeltu, uzasinātajiem zīmuļiem un mūzikas ierakstiem mēs izplūdīsim Visumā. Lai citur varētu izveidoties tāds Oskars Pītersons, kura mūzika skan kā zvaigžņu mirgošana melnā naktī.