Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Manī arī nav skatītāja

Borisam Groisam ir kāds asredzīgs novērojums par laikmetīgās mākslas biennāļu fenomenu. Nē, ne jau par to, ka tās tagad ir katrā sevi daudzmaz cienošā ciemā, – to konstatēt ir gurdi un banāli. Un ne par to, ka biennāļu un mūsdienu mākslas muzeju tūristu skaits pretēji šķitumam kopā pasaulē esot daudz lielāks par futbola fanu skaitu. Nē.

Viņš ir jautājis draugiem, lietpratīgiem mākslas pazinējiem, kas viņus dzen uz visām tām kaselēm un venēcijām, un vienmēr saņēmis pārsteidzoši vienkāršu atbildi: "Mēs gribam redzēt, kas notiek mūsdienu pasaulē." Tā, it kā mūsdienu pasaule būtu kaut kas cits, nevis viņu pašu dzīve. Tā, it kā būtu jādodas kaut kur ārpus sevis, lai to speciāli apskatītu. Ar to, Groiss saka, mākslinieks vēl tikai vienā pēdējā veidā atšķiras no publikas. Jo māksliniekam savukārt šķiet, ka mūsdienu pasaule notiek tieši ar viņu un tieši par to viņš runā savos darbos. Tā abos gadījumos, protams, ir pilnīga ilūzija. Taču šāda ilūzija ir nepieciešama, lai māksla vispār pastāvētu.

Tas labi iet kopā ar manu privāto un ilgstoši nemainīgo sajūtu par mākslas, īpaši laikmetīgās, nozīmi. Izskaidrot pasauli tā, saprotams, nevar, bet piedāvāt arvien jaunus aktuālo sabiedrisko procesu un zinātnes atziņu interpretācijas veidus un refleksijas piemērus gan var. Un šī sajūta nosaka manu naivi entuziastisko attieksmi pret Rīgas biennāli. Tā arī līdz galam nepiederu pie tā pārsimts personāžu lielā šejienes beau monde, kas ir regulāri kaseļu un venēciju apmeklētāji, tāpēc ļoti gaidīju, kad, kā katrā sevi daudzmaz cienošā ciemā, biennāli man reiz pievedīs klāt, vienalga, par kā naudu. Tāds, lūk, patērnieciskums un jaunā reliģija. Un manas tīklošanas slāpes gaidas vēl tikai pastiprināja. Vienīgi Groisa komentētā ilūzija bija kaut kādā ziņā apvērsta otrādi – no biennāles negaidīju jaunākās ziņas par mūsdienu pasauli, bet drīzāk, ka tā pateiks kaut ko jaunu par mani pašu.

Lolota un lutināta mākslas tūrista pieredzi biennāle tiešām piedāvā. Programmas un ekspozīciju mērogs rada citas, jaunas vietas sajūtu, kurā visu apskatīt, visu izlasīt un visā iedziļināties nav iespējams. Un arī tā ir daudzkārt komentēta laikmetīgās mākslas institūciju taktika iepriekšminētās vitālās ilūzijas uzturēšanai un konceptuālai publikas un autoru turēšanai pa gabalu citam no cita. Tūrists pēc definīcijas ir paviršs, bet universālā mūsdienu mākslas darba komunikācijas stratēģija ir radīt augstas sarežģītības šķitumu, kuras pilnīgai atšķetināšanai vienmēr pietrūks vai nu laika, vai trenētības, vai gribas. Turklāt man diez kā nepatīk ceļot vienam, man vajag kompanjonu. Taču viss sakritis tā, ka iespējamie draugi un domubiedri paši ir vai nu pārāk dziļi tajā visā iekšā un pārāk aizņemti ar biennāles uzturēšanu spēkā, vai arī ir nostājušies citās sarežģītās pozās pret to.

Uz pasākumos iegūto gadījuma rakstura paziņu privātajiem jautājumiem par to, kā ir, parasti atbildu ar vēl vienu Groisa pamanītu tipisku tūristiska laikmetīgās mākslas entuziasta formulu: "Grūti pateikt, būs jāaiziet vēlreiz." Šī raksta ilustrācijai pagaidām izvēlos Jevgeņija Zolotko darbu Upurēšana, kas ir skatāms biennāles ekspozīcijā Andrejsalā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja