Apgaismības idejas nešķiet pārāk dziļi iesakņojušās pat Rietumu kultūrā, un tās ir ļoti viegli pārvēršamas par mārketinga saukļiem. "Esi pats, jo tu esi tā vērts" – ir primitīvākā, bet iedarbīgākā pārdošanas formula, un uz tās balstīta lielākā daļa interneta ekonomikas algoritmu. Turklāt jau tagad zināms, ka algoritmi ir labāki pircēji par iracionālo un sevi nezinošo mani un tevi. Tirgus var iztikt bez tevis un manis.
Tomēr, ja turpina domāt tādās "cilvēces labuma" kategorijās, ja domā tādās kategorijās, ka mums katram te ir kaut kāds uzdevums uz pasaules (kura pamatā ir tā sauktās sabiedrības vai arī savas šaurās sociālās vides noteiktais, tomēr arī universāli evolucionāri predisponētais spiediens būt kaut kādā veidā noderīgam vai arī iet dirst), vienīgais jēdzīgais un racionālais solis man tagad, gandrīz četrdesmitgadīgam, ar vairākām atkarībām sirgstošam, mēreni nomāktam austrumeiropiešu gejam bez mantiskām ambīcijām, būtu piedāvāt savas smadzenes nopietnai zinātnei. Vēl dzīvam esot.
Jo no post mortem smadzenēm, ja kaut cik padziļināti painteresējas, nopietnai zinātnei vairs lielas jēgas nav. Bet pat no minimālām zināšanām par to, kā darbojas šī visā Visumā vissarežģītākā struktūra – cilvēka smadzenes –, diezgan drīz var būt atkarīga ne vien mūsu sugas, bet visas mūsu pasaules turpmākā eksistence.
"Savas smadzenes", protams, jāliek pēdiņās. Jo kas gan te ir savs. Šādos bioloģiski noteiktos un metaforās pārvērstos kolektīvā spiediena apstākļos.
Ego, protams, uzstāj, ka manas smadzenes varētu būt interesants gadījums – visi tie apziņas zudumi (ne tikai reibumā), kuros esmu turpinājis būt adekvāts un pat interesants, pats to neapzinoties, un tā tālāk. Populāro adiktīvu ietekme ir diezgan labi izpētīta, tāpat kā dažādu smadzeņu segmentu funkcionālā jēga, bet, lūk, polifoniskā ego struktūra joprojām ir pilnīgs kosmoss. Tas, kā man līdz šim izdevies tikt ārā no bīstamām situācijām reibumā, miegā un pat vienkārši tad, kad aizkrīt širmis stresa dēļ, varētu būt izpētes vērts.
Un steiga ir iepriekšminētā statusa dēļ. Vecuma dēļ varu drīz pārkaļķoties, alkohola un nomāktības dēļ – neatgriezeniski saindēties un nejauši nomirt.
Ja mans ego varētu izvēlēties, gribētos, protams, būt brīvprātīgajam Londonas Impērijas koledžas daktera Robina Kārhārta- Harisa eksperimentos ar smadzenēm un psilocibīnu, bet tam, man liekas, vajag starptautiski atzītu depresijas vai posttraumatiskā stresa diagnozi, kuras man nav. Turklāt, zinot, cik "tad ta’ liela muiža" ir mans ego starp septiņiem ar pusi miljardiem citu tādu pašu ego, iespēja izvēlēties izskatās patērnieciska un patmīlīga. Bet vismaz lielajai statistikai manas smadzenes vēl varētu būt noderīgas, ko? Jo vairāk tāpēc, ka iepriekšminētā statusa dēļ man varētu būt atviegloti uzņemšanas noteikumi. Tādi kā žurkai nopietna Rietumu zinātnieka skatījumā. Nekādu morālu pretenziju, nekādu augstu domu par sevi pašu.