Maiguma vara

Šī ir īpaša izrāde. Jāņa Znotiņa un Aigara Apiņa virtuozais tandēms manī atmodināja kādu sen aizmirstu sajūtu un lika atgriezties kādā tālā vietā, no kuras mēs, pieaugušie, sevi pārāk ātri izdzenam. Iekļuvuši pieaugušo sarakstā, mēs paši sev ļaujam zaudēt tiesības just. Bērnība runā visās valodās. Bērnība ir nepārtraukts dialogs ar visu dzīvo. Tieši tik dzīvi un magnētiski izrādē darbojas abi aktieri. Nevienā brīdī viņi nezaudē absolūto dzirdi un uzmanību vienam pret otru, līdz beigās abi savijas kā divi lazdas zari Daugavas krastā. Pēc izrādes bērnības atmiņas ir tik uzmācīgas, ka man ir jāaizver acis. Jānogaida, līdz klints dziļumā noskrienas lūzuma radītais troksnis. Lai viss izbrakšķ, izkrakšķ un izdun, atstājot sīku plaisu, pa kuru uz mirkli iešmaukt atpakaļ mirdzošas tumsas pārņemtajā bērnības alā.

Atmiņām par bērnību piemīt ievainojošs maigums. Dažreiz tās ir kā reti uzplaiksnījumi, kuros tu centies noturēties pēc iespējas ilgāk, kā pievelkot galdautā izirušu diegu, vai atgādini cilvēku, kurš ilgi skatās atkušņa izvandītajā klajumā, līdz skatienu aizšķērso paša ēna. Manai bērnībai nav vienas mājas. Vecāku un vecvecāku nemitīgās pārvākšanās dēļ tā mīt dažādās vietās. Kad apciemoju šīs vietas vai braucu tām cauri, pirmais, ko ievēroju, ir koki. Ogres rajonā, Aiviekstes upes piekrastē, kur pavadīju lielu daļu bērnības, kādreizējos klajumus ir ieņēmis mežs. Tur, kur kādreiz varēja skriet, tagad ir jābrien. Kādreiz vecvecākiem tur bija biešu lauki. Pavasaros zemei vienmēr tika nolasīti akmeņi. Kamēr onkulis sēdēja pie GAZ stūres, mēs, bērni, ar kailām rokām metām piekabē akmeņus.

Vietas, kur pavadīta bērnība, iespējams, risina kādu nepārtrauktu dialogu ar tavu paša pieaugšanu. Varbūt visvairāk mums spēj izstāstīt tieši tie brīži, kad pēc ilgas prombūtnes atgriežamies savās bērnības zemēs. Viss, kam pieskaries, vienlaikus ir tik tuvu un tik tālu. Pirmsākums ir dīvaina vieta. Kā pastā aizmirsta ierakstīta vēstule, kuru tu mēģini izlasīt ar tālskati.

Mums katram ir kāda vieta, ar kuru mēs visu mūžu risinām personīgu, tikai mums zināmu sarunu. Varbūt tā pat nav vieta, bet kāds priekšmets, fotogrāfija, uzraksts uz mūra sienas, kuru neatgriezeniski novalkā laiks. Domājot par bērnību, gara acis nepamet kāda interneta dzīlēs redzēta fotogrāfija – Mona Liza cilvēku stāvgrūdām pilnā muzejā. Izplūdušais pūlis tajā atgādina miglā un slapjdraņķī bildētu ainavu. Vienīgi Monas Lizas acis gleznas rāmī palikušas rāmas un skaidras. Varbūt tā uz mums raugās bērnība, kad paši esam noguruši ieraudzīt.

Tad Jānis saka: "Tur ir kaps tajā Staburagā!" "Tur ir bibliotēka ar balkonu," es viņam atbildu. Es atceros vairākus pavasarus, kad esmu stāvējusi iepretim Dieva ausij Staburagā un ilgi klausījusies kādā nerimstošā dialogā. Kamēr dzelme sarunājas ar applūdināto Staburaga klinti, tikmēr piekrastē ir izauguši jauni bērzi. Pavasaros, kad visos kokos kā notis ir sabiruši putni, es iztēlojos Mūrnieku Pēteri. Es zinu, ka mirkli pirms viņa plaukstas nežēlīgi sagrābs putnu ligzdiņu, viņš tajā raudzīsies ar maigumu. Ar ievainojošu maigumu.