Līdz baltkvēlei

No mākslas šodien nekādas lielās sirds zemestrīces negaidu. Ja nu vienīgi gadās izdzirdēt tīru tautas vai baznīcas mūzikas dziedājumu... ikdienā vairāk gribas satikt vienkāršu un jauku cilvēku, manuprāt, tie jau ir kultūras svētki. Tad arī pašam gribas būt kaut kripatu labākam. Tas arī ir viss. Tīrs "Čaks Noris" pret stulbumu un pašsvarīgumu.

Tēlnieka kungs te bezdievīgi putro divas lietas. Astoņdesmito gadu vidū bija pagrīdes video izrādes privātos dzīvokļos, kas bija nelegālas un par to organizēšanu draudēja cietums. Šeit aprakstīti citi laiki - filma Red Heat iznāca Amerikā 1988 jūnijā, nonāca līdz Latvijai 1989 pavasarī. Šai laikā te jau bija pilns kooperatīvu trakums, Gorbačova perestroikas virsotne un, pats galvenais - videosaloni. Absolūti legāli videosaloni, kur varēja skatīties visu jaunāko ASV repertuāru, kaut uz sliktām kasetēm. Runas īsais saturs - ja kungam Drullem parasta videosalona apmeklējums gandrīz gadu pēc to masveida atvēršanas visā Rīgā bija tāds pārsteigums, kādā mucā tad viņa bērnība pagāja?!