Ir izvēle, ir problēma. Koncertu piedāvājumu pagājušās nedēļas nogalē es sauktu par ekstrēmu, jo nācās izvēlēties vismaz starp desmit (!) ievērības cienīgiem notikumiem trijās dienās, kurus Rīgā un Jūrmalā piedāvāja festivāli Arēna un Winterfest, orķestra London Sinfonietta viesošanās, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar franču sitaminstrumentu virtuozu un komponistu Emanuelu Sēžurnē, savu galveno diriģentu Andri Pogu "aizdodot" kamerorķestrim Sinfonietta Rīga. Vēl arī Valtera Pūces grupa DaGamba un 4. Starptautiskais Rīgas jauno pianistu konkurss ar laureātu un vērtētāju, starptautiski atzītu mūziķu, uzstāšanos. Kod, kurā pirkstā gribi, – jo gribētos visu, un viss notiek vienīgo reizi.
Es fokusēju uzmanību uz vokālo mākslu, kas solīja gan ļoti atšķirīgus piedzīvojumus klātienē basbaritona Egila Siliņa un Latvijas Radio kora koncertos, gan virtuāli sasniedzamu Riharda Vāgnera operas Tanheizers tiešraidi kinoteātrī Kino Citadele. Diemžēl arī šo teju 40 gadu laika pārbaudi izturējušo Oto Šenka iestudējumu, kuru diriģēja XX un XXI gadsimta leģenda maestro Džeimss Levains ratiņkrēslā, noskatīties nevarēju, jo tas notika vienlaikus ar Egila Siliņa solokoncertu Jūrmalā. To nedzirdēt būtu nepiedodama apgrēcība, jo pasaulē plaši pieprasītais basbaritons, kurš īpaši augstu novērtēts kā Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa operlomu interprets, pirmo reizi dziedāja pilnu latviešu vokālās lirikas programmu.
Viņš to atskaņoja kopā ar Grācā dzīvojošo pianistu Māri Skuju – pieredzes gudru un muzikāli neparasti izsmalcinātu koncertmeistaru, kura spēles dzīvā, jūtīgi niansētā intonācija bija izcils sabiedrotais cilvēka balsij un latviešu introvertajai pasaulei.
Egila Siliņa balsī un radošajos (arī vienkārši repertuāra kā tāda) meklējumos spoguļojās ne tikai daudz dzirdētā, bet arī mūsu mazāk atskaņotā klasika: Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš. Tie visi Siliņa un Skujas izpildījumā bija patiesi, saviļņojoši, ļoti personiski stāsti, smeldzīgi izgaršotas rezignēti sērīgās dziesmas, mistiskās aizsaules vīzijas, kas spēcīgi satricināja dramatisko balāžu kulminācijās, šķelmīgi līdz ar Jāzepu Vītolu uzrunājot: Klausies, spulgacīt. Piepulcēts arī savulaik tautā ļoti populārā melodiķa Arvīda Žilinska (1905–1993) Aktiera mūžs, kā arī trimdas latviešu komponistu radošais mantojums – Tālivalža Ķeniņa (1919– 2008) tonāli izaicinoši delverīgā dziesma Miestiņš un Bruno Skultes (1905–1976) Sapņu zeme ar Klāras Zāles dzeju, kurā abi interpreti gaiši un smeldzīgi izcēla mūzikas un dzejas autoru ilgas pēc vairs nesasniedzamās dzimtenes Latvijas.
Zīmīgi, ka abas šīs latviešu pasaules Siliņa programmā savienoja varbūt pat nejauši trāpījies pavediens – Jāņa Mediņa Glāsts ar Tālivalža Ķeniņa tēva Ata Ķeniņa dzeju. "Tā sāls ir dziesmu tekstos, kas glāsta latvieša dvēseli," Egils Siliņš paudis intervijā Latvijas Radio 3 Klasika. Viņa perfektā dikcija koncertā atvēra mums latvieša pasauli visā pilnībā. Tikai nesaprotu, kāpēc gan ziemas sezonā brīvdienās koncerti Jūrmalā sākas tik vēlu – plkst. 20 vakarā. Kad tie beidzas, atliek vien pēdējais vilciens, kas tikai ap pusnakti atved uz Rīgu.