Dāmas un kungi, mans Top 3.
3. ASV lidosta. Uz drošības vārtu pārbaudi stāv garš, lokans cilvēktārps. Nepiemērotākajā brīdī, tieši pirms manis, rinda apstājas. Vainīga ir kupla indiešu ģimene. Tētis, mamma un bērni ir tikuši cauri kontrolei, bet sirmā vecmāmiņa ratiņkrēslā, tērpusies baltā sari, – pīkst. Viņai ausīs un ap rokām ir zelta rotaslietas. Auskarus var izņemt, dažus gredzenus izdodas no pirkstiem noraut, bet zelta rokassprādzes, kas tika uzliktas tad, kad viņa vēl bija meitene, nosprūst pie delnas. Ģimenei neizdodas tās noraut, un lokanais cilvēktārps sāk neapmierināti kunkstēt. Ja reiz pasažieri paši netiek galā, drošības dienests var atrisināt problēmu. Vecmāmiņa tiek piecelta no ratiņkrēsla, un viņas brūnās, kaulainās rokas tiek ieziepētas biezā kārtā. Tālākie notikumi liek pūlim novērsties. Kamēr dēls, cieši apķēris māti, tur viņu no muguras, kupla melnādaina drošībniece rauj nost daudzās ieziepētās zelta rokassprādzes. Vecmāmiņa sāpēs ik pēc brīža iekliedzas, līdz, beidzot atbrīvota, saļimst ratiņkrēslā. Vairs nepīkstēdama, pusdzīva, viņa tiek izstumta cauri vārtiem, un tārps atdzīvojas.
2. Lidosta Ziemeļvācijā. Šķidrā rinda uz drošības pārbaudi virzās raiti līdz brīdim, kad cauri vārtiem jāiet ģimenei ar četrgadīgu meitu. Tētis ir tīrs, bet māmiņai ar meitu ir problēmas. Meitai rokās ir rotaļu lācītis, un tas jānovieto kastē, kas ieslīd melnajā caurumā. Meitiņa, saprotams, atsakās atdot rotaļlietu un ir piespiedusi to pie krūtīm. Nelīdz ne mammas, ne tēva lūgšanās, un, jo vairāk vecāki pūlas, jo stiprāk viņa pieķeras lācītim. Drošības dienesta pārstāvji ir nepielūdzami – lācītis ir jāatņem. Pie darba ķeras lidostas darbiniece, un bērns sāk skaļi raudāt. Tad nervi neiztur mammai, un nu jau raud arī viņa, bet lācītis paliek neatņemts. Visbeidzot tēvs pamanās izraut to no bērna rokām un ieliek kastē. Redzot to, kā mīļākā manta, izplēsta no apskāvieniem, pa melno lenti aizslīd skenerī, meitiņai sākas histērija. Nu jau raud arī pārējie pasažieri. Arī es raudu.
1. Reiss no ASV uz Eiropu. Pāris stundu pēc pacelšanās lidmašīnā sāk nelāgi ost pēc deguma un salonu piepilda dūmi. Skatoties ārā pa iluminatoru, redzu Ziemeļu Ledus okeāna ainavu kaut kur starp Kanādas ziemeļiem un Grenlandi. Ir pieņemts lēmums par ārkārtas nosēšanos. Izkāpjam Ņūfaundlendas salā. Dažam ir ienācis prātā paķert no lidmašīnas segu, un tas ir labi, jo lielākā daļa no 300 pasažieriem nav iedomājušies, ka jūlija beigās šeit nevar uzturēties šortos un krekliņos. Lidmašīna ir saplīsusi, un mēs gaidām tās remontu. Paiet viena diena, nākamā. No Eiropas atlidojušie mehāniķi lidmašīnu ķīlē, pasažieri izklīst pa salu – vieni dodas vērot aisbergus, citi lasa ogas plānajos mežos. Tie, kam nav vīzas, lai atrastos Kanādas teritorijā, sēž angārā. Trešajā dienā lidaparāts atkal rūc, taču salasīt izklīdušos pasažierus ir neiespējami. Daži esot nolīguši zvejniekus, lai aizved viņus uz kontinentu, citi ir nokavējuši kāzas vai bēres un nesaprot, ko darīt. Kad visi tiek saskaitīti, 13 vietas paliek brīvas. Dažas stundas pagaidām un paceļamies. Pie loga sēdošie vēl pūlas saskatīt, vai nevar redzēt palikušos ogotājus.
Ļoti iespējams, arī šogad kādam no mums gadīsies neparedzēti pamosties starp aisbergiem vai vēl sazin kur. Mēs ceļojam alku pēc nezināmā dēļ, vai ne?