Kur dzīvot?

Zaļajā Pārdaugavā, kur nebūs vairs tirgus, centrā, kur daudz tukšu, nolaistu māju un kritiski slikts gaiss, un arvien mazāk koku? Padomju laika mikrorajonā, kur reklāmas un lielveikali, automašīnu daudzums ir no jauna, bet viss pārējais pa vecam? Vai arī kādā jaunā pilsētas attīstības rajonā, kur galīgi neizskatās kā līdzīgā rajonā Somijā, Nīderlandē vai Dānijā, jo tādu jaunu, pievilcīgu rajonu nemaz nav, ir tikai atsevišķi nami? Daudzi neko no tā negrib un izvēlas mājiņu lauku gredzenā, ko sauc par Pierīgu. Izvadā ar auto bērnus uz skolām, tad spiežas korķos uz darbu Rīgā. Citi katru rītu brauc ar vilcienu no Ogres, Saulkrastiem, Jelgavas, arī no Jūrmalas. Rīgā viņi nekad nedzīvotu. Maijā ir tik jauki pasēdēt savā dārzā, bet Rīgā ir tas, ko visiem vajag. Te ir darbs un nauda, nav tikai cilvēku, kas Rīgā gribētu dzīvot.

Labi, ka ir turīgāku valstu studenti, kas Rīgā mācās un grib apmesties centrā. Viņi arī esot tie labākie īrnieki. Nesen klausījos lekcijas labi apmeklētā antropologu un plānotāju vakarā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un viņi ir izpētījuši, ka Daugavas kreisajā krastā izvietotajās augstskolās 2023. gadā varētu mācīties ap 23 000 ārvalstu studentu. Arī topošie arhitekti un plānotāji RISEBA arhitektūras skolā pēta šo "zināšanu jūdzi", kas ir tematiskais pamats diplomdarbu un studiju darbu izstādei. Rīgas internacionalizēšanos uz augstskolu studentu rēķina nevar nepamanīt, bet vai pilsēta novērtē šīs vajadzīgās jaunās asinis un Pārdaugavas akadēmiskajai kopienai kaut ko vispār piedāvā?

Pagaidām nepatīkams fakts ir pārpildīti, veci tramvaji, kas savieno centru un Pārdaugavu un nu sākuši izmest līkumu arī caur tirgu, samazinot sabiedriskā transporta pievilcību un efektivitāti. Nepatīkams fakts ir arī intensīvā satiksmes plūsma, kas augstskolas atdala citu no citas. Gājēji spiesti ilgstoši stāvēt krustojumos un noskatīties, kā aiziet tramvajs. Intensīva autosatiksme pilsētā joprojām ir prioritāra. Skaidrs, ka tādā pilsētā negribas dzīvot arī tad, ja pilsētas patīk.

Rīgai pavisam nav skaidrs, kas un kādi ir tās iedzīvotāji, kā viņi pilsētā pārvietojas un kur gribētu dzīvot. Rīga lepojas ar dažiem atjaunotiem namiem, tā nelepojas ar pašu pilsētu un apmierinātiem pilsētniekiem. Tagad, kad netīrās naudas lietas skārušas Skansti, arī šis no vismaz uz papīra perspektīva jaunā rajona kļuvis par tādu pašu iesāktu, bet nepabeigtu labākas dzīves un nākotnes domu. Nav jau tā, ka tagad viss apstāsies. Skanstē ir daudz citu attīstītāju, un tā ir gandrīz centrs ar savu "viss ir tik tuvu" un "ir, kur nolikt riteņus" pievilcību.

Vienas sakarīgas domas par Rīgu īsti nav bijis. Tāda ir studentu, dažu profesionāļu, pilsētu entuziastu, labāku pilsētu aktīvistes Džeinas Džeikobsas un plānotāja Jana Gēla fanu galvās. Šīs domas trūkums arī ir iemesls apjukumam, ka neviens nezina, kur labāk un kā te dzīvot.