Bez stendiem, kolekcijas un pētnieciskā darba Okupācijas muzejs ir vieta, uz kurieni saskaņā ar diplomātisko protokolu tiek vesti valstu līderi. Tas mums ir svarīgi, ka Turcijas prezidents un Zviedrijas karalis iepazīstas ar tautas vēsturi un redz to mūsu acīm. Par to, ka nācija veido savu identitāti ar muzeju palīdzību, man nesen kārtējo reizi izdevās pārliecināties Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Pilsētas centrā, Uzvarētāju avēnijā, vietā, kurā Lukašenko pieņem militāro parādi, pirms gada durvis vēris Lielā Tēvijas kara muzejs. Kā stāsta, tas ir viens no lielākajiem karam veltītajiem muzejiem pasaulē. Valodā, kas apvieno Disnejlendas, socreālisma un sakrālas celtnes elementus, var izsekot Baltkrievijas tautas gaitām Eiropas vājprāta stundās. Muzeja apmeklētāji no zemākā līmeņa, kurā var just negaisa tuvošanos, lēnām, pa spirāli virzoties uz augšu, tiek izvadīti cauri kara gaitai. Kaujas laukos ir sastumti īsti krievu un vācu tanki, virs galvas trosēs iekarinātas lidmašīnas, un ekskursijā atvestie skolas bērni taisa bailīgus selfijus ar pikējošiem friču bumbvedējiem fonā.
Dažu stundu ceļojums šausmu spirālē beidzas ar uzkāpšanu milzīgā stikla kupolā, kas veidots pēc līdzības ar Berlīnes Reihstāga arhitektūru. Kā atgādinājums par slaveno fotogrāfiju, kurā padomju kareivis uzvelk sarkano karogu virs Reihstāga, arī šeit kupola virsotnē plīvo sarkanais karogs, un pēc tumsā pavadītā laika šķiet, ka es redzu to pašu balodi, kas Noam deva cerību pēc grēku plūdiem.
Ar šo muzeju mūsu kaimiņu vadība parāda, kā viņi redz sevi. Pirmkārt, kā socreālisma tradīciju turpinātājus vizuālajā valodā. Otrkārt, kā tautu, kas ir spējīga uzcelt kolosāli dārgu muzeju, pie reizes savācot Reihstāga cepuri.
Arī Okupācijas muzejs parāda, kā mēs sevi redzam šodien, kad, man šķiet, pēc zināma apjukuma kvalitatīvas domas arhitektūrā kļūst arvien jūtamākas. Es vēlētos redzēt savu nāciju, kas spēj cienīt un nodot nākamajām paaudzēm izcilus kultūras pieminekļus, kāds ir gan Okupācijas muzejs savā oriģinālajā tēlā, gan Uzvaras parka ansamblis, gan Dailes teātris. Protams, var Uzvaras parka stēlai nozāģēt galu ar zvaigznēm, piebūvēt Dailes teātrim vēl vienu stāvu ar biroju telpām un perfektajam ansamblim, kāds ir Okupācijas muzeja komplekss, piešūt "nākotnes kasti". Taču padomāsim – ja rakstnieks ir uzrakstījis grāmatu un viņa talanta cienītāji pēc pārdesmit gadiem piešuj klāt vēl dažas nodaļas, kā to uztvert? Ja Purvīša glezna īpašniekam sāk šķist par mazu, vai labajā sānā vajag piegleznot strēmeli ar ainavas turpinājumu? Es ceru, ka mums pietiek veselā saprāta izbaudīt tīru mantu un nešūt sānos smalkam kreklam strēmeles, ja vēders kļūst par lielu.